11 gadus veco meitu kebabnīcā uzrunā pieaudzis vīrietis. Tēvs: šādi gadījumi jāizmeklē ar vislielāko rūpību

Pirms gada kādas dienas vidū uzņēmēja Jāņa Rupeika 11 gadus vecā meita kopā ar astoņus gadus veco draudzeni gājušas pa Liepāju. Meitenēm sagribējies ēst, un viņas pakistāņu kebabnīcā pasūtījušas kebabu.

"Un pēkšņi kebabnīcas darbinieks – kā vēlāk noskaidrojās, 24 gadus vecais indietis – angļu valodā vēlējās iepazīties, prasīja manai meitai telefona numuru, teica, ka gribot būt manas meitas labākais draugs. Meita numuru nedeva un atbildēja, ka viņai draugu pietiekot. Mēs esam meitai mācījuši, ka no aizdomīgiem onkuļiem jāpiesargājas. Piebildīšu, ka mana meita arī izskatās 11 gadus veca. Jautājums arī, kā cilvēks var apkalpot citus, ja neprot latviešu valodu, bet tas šajā gadījumā nav svarīgi," intervijā "Latvijas Avīzei" tagad stāsta J. Rupeiks.

"Meita par šo atgadījumu pastāstīja savai vecākajai māsai un viņa savukārt man. Un es aizgāju uz to kebabnīcu kopā ar meitu pajautāt indietim, kas par lietu. Viņš man atbildēja, ka gribējis tikai draudzēties, ka nekas neesot noticis. Pēc tam es izsaucu pašvaldības policistus. Viņi paskatījās videokamerās, kurās varēja redzēt, ka meita ar indieti sarunājas, bet nebija skaņas. Lūdzu policistus, lai paņem indieša telefonu – paskatās, kas tur ir, nedomāju, ka meita bija pirmā, ko viņš uzrunājis. Policija telefonu neizņēma. Aizbraucu uz policiju uzrakstīt iesniegumu. Pēc diviem mēnešiem saņēmu ziņu, ka lieta izbeigta, jo nekas nelikumīgs neesot fiksēts," tā meitas tēvs.

Pēc informācijas sociālajos tīklos par notikušo cilvēki gājuši uz to kebabnīcu iepazīties ar puisi, taisījuši video, teikuši viņam, ka tā uzvesties nedrīkstot. Laikam indietim dzīves tur vairs nav bijis. Indietis drīz vien no kebabnīcas esot nozudis.

"Es pats negāju skaidrot attiecības: ko man vēl tur darīt? Man galvenais ir bērnu drošība, lai šādi gadījumi neatkārtotos ne ar maniem, ne citiem bērniem. Indieša draudzības nodibināšanai ar meitu, iespējams, bija seksuāls mērķis. Par to esmu pārliecināts. 

Jūs zināt kādu pieaugušu vīrieti, kuram ir 11 gadus vecas draudzenes? Ja ir, tad ir jautājumi... Man un nevienam manam draugam nav. Ja zinātu, ka kādam ir, tad ziņotu policijai," 

turpina uzņēmējs.

J. Rupeiks trīsarpus gadus nodzīvojis Indijā, galvaspilsētā Deli, bijis konsuls un izsniedzis vīzas indiešiem, ar viņiem saskāries ikdienā un ļoti labi iepazinis viņu kultūru. Tāpēc to, kas notika Liepājā, uztver ļoti nopietni. Reiz pie viņa ģimenes uz Indiju bija atbraukuši sievas vecāki un uztaisījuši izbraucienu ar vietējo automobili "Hindustan Ambassador" – nelielu, stilīgu indiešu automobili, kuru bija nopircis. Nolēmuši pabraukāt pa Indijas štatu Utarpradēšu, kurā dzīvo 250 miljoni iedzīvotāju, no kuriem puse musulmaņi, otra puse hindusi, vēl mazliet kristiešu un citu. Gribējuši aplūkot dzīvnieku tirgu, ūdens bifeļus un apstājušies parastā ciemā šosejas malā. Ar sievastēvu gājis fotografēt dzīvniekus un padzert cukurniedru sulu, bet sieva ar abām meitām un sievasmāti palikušas automobilī.

"Pēc minūtēm piecām man pēkšņi zvana sieva, lai ātri nākot atpakaļ. Biju kādu 300 metru attālumā. Paskrēju un ieraudzīju kādus astoņus indiešus, kuri kustināja automobili un mēģināja atvērt durvis. Par laimi, ejot prom, tās aizslēdzu. Ja manis tur nebūtu, domāju, tur būtu izvarotas visas, ieskaitot manas mazgadīgās meitas. Redzēju zvērīgus indiešu skatienus... Esmu druknas uzbūves. Atgrūdu lielākos, mazliet uzšāvu ar roku. Iekāpām automobilī un aizbraucām. Tur nebija ko runāt. Latvijā parasti izvaro pa vienam, toties Indijā baros. Ieslēdzas bara instinkts. Tas Indijā notiek regulāri. Paši indieši to neslēpj, par to raksta un rāda ziņu kanālos, jebkurā avīzē ir liela kriminālo notikumu sadaļa par šo. Indiešu sievietes jūtas apdraudētas.

Tur joprojām ap 70% laulību ir vecāku sarunātas. Visvairāk cieš nabadzīgie vīrieši. Lai apprecētos, jāsakrāj noteikts kapitāls. Indijas kultūrā līdz laulībām sekss nedrīkst būt. Tad nu iedomāsimies, kā jūtas, piemēram, 30 gadus vecs indietis, kurš vēl tikai krāj naudu laulībām, un kāda ir bijusi viņa seksuālā dzīve. Var dabūt meitenes par naudu, bet tās laukos nav. Labi, Indijas lielpilsētās, ja nav konservatīvi, turīgi vecāki, jauniem cilvēkiem varbūt sekss pirms kāzām ir. Nabadzīgie ir ļoti konservatīvi. Bet seksuāla spriedze vīriešos krājas. Mirkļa dziņa un pārliecība, ka tiks cauri bez soda. Un bars to veicina.

Indijā jau mēģina cīnīties pret to. Medijos rakstīja par grupveida izvarošanu satiksmes autobusā Deli. Tur bija smagi sodi: mūža ieslodzījumi, nāves sodi, daži paspēja pakārties vēl tiesas procesa laikā. Vēl Indijā ir problēma, ka vienkāršu ģimeņu sievietes par izvarošanu negrib sūdzēties policijai. Jo pret izvarotām sabiedrībā ir sociāla stigma: viņai ir uzlikts zīmogs, viņa tā vienkārši vairs pa ciemu nevar staigāt, problēmas ar laulībām, jo kam tu tāda aptraipīta esi vajadzīga!

Diemžēl pēdējā laikā arī pie mums dzird par gadījumiem, kur indieši iesaistīti konfliktos ar sievietēm. Ja mēs domājam par ilglaicīgu politiku, jānocērt saknē šādi gadījumi. 

Kādu laiku esmu padzīvojis arī Apvienotajos Arābu Emirātos, kur arī daudz migrantu. Tur, ja migrants nogrēkojas, viņš ir ārā no valsts un nekad vairs atpakaļ netiks. Neesmu liels pētnieks, bet par tādām bandām baros kā Indijā un Pakistānā esmu dzirdējis arī citur. Tās izveidojušās arī Eiropā, piemēram, Anglijā, Kanādā, Francijā un Zviedrijā, kur sākotnēji pret migrantiem bija liela tolerance. Šo kļūdu nedrīkst atkārtot. Tiklīdz policiju sasniedz ziņa, ka migranti iesaistīti aizdomīgās darbībās ar bērniem, sievietēm, pat vienalga, par ko, policijai jāizmeklē aizdomas ar vislielāko rūpību, lēmumos jābūt bargai un jāizraida no valsts," spriež J. Rupeiks.

Var rasties jautājums, kāpēc migranti nemeklē attiecības ar pieaugušām sievietēm. "Cik latviešu sievietes gribētu attiecības ar indiešiem? Nedomāju, ka daudzas. Indiešu sieviešu Latvijā ir daudz mazāk par indiešu vīriešiem, tāpēc uzmanība tiek pievērsta latviešu dāmām, arī mazgadīgām. Mums pietiek savu izvarotāju un pedofilu, ar ko jātiek galā pašiem. Ja izvarotājs un pedofils ir migrants, tad ārā no valsts uz neredzēšanos! 

Vai gaidīsim, ka viņi pulcējas baros kā Indijā un jau arī Anglijā un Zviedrijā?

Mums nevajadzētu ļaut, ka vienkārši migranti – melno darbu darītāji – var kļūt par Latvijas pilsoņiem tikai tāpēc, ka te vairākus gadus dzīvo. Jā, ja cilvēks ir ārsts, inženieris vai tamlīdzīga tā saucamā "baltā apkaklīte", tad cita lieta, bet nezin kāpēc tādi cilvēki uz šejieni nebrauc – ir tikai atsevišķi izņēmumi. Ja pēc kāda laika parādīsies Latvijas pilsoņi – indieši, ticiet man, viņi vēlēšanās balsos tikai par savējiem un būs daudz aktīvāki par latviešiem," saka J. Rupeiks.

Vai tas nav cilvēktiesību pārkāpums – dalīt cilvēkus melnā un baltā darba darītājos? "Nav. Mēs jaucam cilvēktiesības ar pilsoņu tiesībām. Cilvēktiesības nav atbraukt uz šejieni visiem, kas grib, un te palikt. Jo īpaši tad, kad paša dzimtenē var dzīvot drošu dzīvi. Cilvēks atbraucis uz laiku strādāt vai mācīties. Droša dzīve ir arī Indijā un Pakistānā. Valdībai jāpieņem lēmumi, kādi cilvēki mums ir vajadzīgi. Jā, progresīvajiem vai vēl kādiem politiķiem tas nebūs pieņemami, bet ir lietas, kas jāizdara, lai Latvija nepazaudētu savu latviskumu un kultūru.

Indiešu ģimenēs lielākais sapnis ir aizsūtīt savu bērnus no savas valsts uz ASV, Kanādu, Austrāliju vai Eiropu, jo Indija ir valsts, kurā smagi dzīvot: ārkārtīgi augsta korupcija, netīrība, piesārņota vide, karsts klimats, nabadzība laukos, pārapdzīvotība pilsētās, cīņa par izdzīvošanu. Tāpēc saprotama ir viņu vēlme nobāzēties Rietumu valstī un izveidot savu diasporu, dabūt pilsonību, pēc tam vilkt iekšā radus. Mums jābūt tādiem likumiem, kas nosaka, pēc kādiem principiem un cik daudz pilsonība jādod sveštautiešiem, sevišķi tiem, kam ir pavisam cita kultūra un tradīcijas," atbild J. Rupeiks.

Viņš min piemēru no Apvienoto Arābu Emirātu pilsētas Dubaijas, kur viņam kādreiz bijis uzņēmums. Migranti, tā saucamās baltās apkaklītes ar labu izglītību un prestižu profesiju, var dabūt tā saucamās zelta vīzas līdz pensijas vecumam, pēc kura, saņemot daļu darba mūža garumā iemaksāto sociālo iemaksu, prom – nekādas pilsonības un palikšanas valstī. Savukārt melnā darba strādnieki vīzu varot saņemt tikai uz gadu, tā pēc tam jāpagarinot, drīkstot strādāt tikai pie viena darba devēja – nekādu savu uzņēmumu un ģimenes locekļu vilkšanas pie sevis.

Foto: Latvijas Avīze / Latvijas Mediji