Armands Znotiņš: Kembridža, Oksforda un Rīga

"Čaks Noriss spēj runāt divās valodās vienlaikus." "Džeisons Ārdejs bija ar neverbālu autismu līdz 18 gadu vecumam, bet jau pēc gada iestājās augstskolā." "Čakam Norisam reiz uzbruka sirdslēkme – tā zaudēja." "Džeisons Ārdejs uzrakstīja doktora disertāciju pēc smadzeņu audzēja izraisītas amnēzijas." "Čaka Norisa asaras spēj izārstēt ar vēzi slimus bērnus. Diemžēl viņš nekad nav raudājis." "Džeisons Ārdejs savācis piecarpus miljonus eiro labdarībai. Diemžēl neviena bērnu slimnīca vai vecļaužu pansionāts šo naudu nav redzējuši." "Čaks Noriss pusdienu pārtraukumā pārpeldējis pāri Atlantijas okeānam un atpakaļ." "Džeisons Ārdejs sešu dienu laikā noskrējis septiņus maratonus." "Čaks Noriss pavisam mierīgi var izvilkt kvadrātsakni no negatīva skaitļa." "Džeisons Ārdejs kļuvis par Kembridžas Universitātē jaunāko melnādaino profesoru."

Viena citātu kopa vēsta par cīņas sporta meistaru, aktieri un neskaitāmu joku personāžu, kurš reālajā dzīvē guva lielu popularitāti, aizvadīja piepildītu mūžu un nesen cienījamā vecumā devās citā saulē. Turpretī otru citātu kopu vēl pirms pāris mēnešiem daudzi uztvēra pilnā nopietnībā. Tad atklājās rūgtā patiesība – nekādu labdarības nolūkiem saziedoto miljonu nav bijis, ziņas par heroiski pārvarētām veselības problēmām un fantastiskiem sporta sasniegumiem ir vairāk nekā apšaubāmas, doktora disertācija izrādījās plaģiāts, bet zinātniskās publikācijas – nevērtīgi savārstījumi. Kembridžas Universitātes socioloģijas profesora posteni ieguvušais Džeisons Ārdejs docētāja darbu bija spiests pamest, un pēc nedaudzām dienām viņu atrada mirušu. Droši vien no narkotiku pārdozēšanas.

Armands Znotiņš, muzikologs.

Foto: Latvijas Avīze

Un kādas bija sekas? Augstskolas vadība un visi pārējie, kas piešķīra nepelnītus titulus melīgam šarlatānam, atkāpās no amata? Nekādā gadījumā; sekoja liekulīga vaimanāšana: "Kā jūs uzdrošinājāties vajāt garīgi slimu cilvēku! Pie visa vainīgas jūsu balto privilēģijas! Tas ir rezultāts rasismam un ebreju izplānotajam genocīdam!" Un pats labākais: "Jā, bet Oksfordā un Sorbonnā notiek tieši tāpat! Hārvardā un Jeilā ir tāpat!"

Kembridža un Oksforda šķietami ir ļoti tālu, bet vienalga jautājums – vai kaut kas tāds varētu notikt arī Latvijā? Un uzreiz otrs jautājums – kādēļ tas bija iespējams tieši Kembridžā (ar šīs augstskolas pārstāvju pirksta rādīšanu uz iepriekšminētajām mācību iestādēm), nevis Tartu, Krakovā, Brno vai kādā citā senā, cienījamā universitātē? Uzreiz atbilde uz otro jautājumu – tās acīmredzami ir sekas ideoloģijas hegemonijai pār izglītību un zinātni; tur, kur pāri gājusi Padomju Savienība, sabiedrībai izveidojusies imunitāte pret bezgalīgas šķiru cīņas koncepcijā balstītām idejām, kuras stājas pretī veselajam saprātam, bet, ja šādas pieredzes nav, iestāstīt fantastiskas blēņas ir daudz vieglāk.

Un tomēr – vai tas varētu atkārtoties arī Latvijā? Neiespējami tas nav, jo šeit eksistē tās pašas problēmas, kas visā pasaulē – izglītības sistēmas degradācija, zinātnes pakļaušana lētai komercijai, prasības pēc ātriem un skaļiem sasniegumiem, kur, protams, tādā gadījumā rodas kārdinājums tos vienkārši viltot. Un principā iespējams viltot visu savu iepriekšējo dzīvi (atcerēsimies stāstu par drošības dienesta darbinieku Edgaru Gulbi) – tiesa, līdz brīdim, kad patiesība nāk gaismā. Arī mācību iestādes vadībā var nokļūt kāda absolūti nepiemērota persona – atcerēsimies Jolantu Vjaksi, kura veselu gadu plosījās kā Nacionālās mākslu vidusskolas direktore, līdz tā pati komisija, kas pirms tam pieņēma pozitīvu lēmumu, bija spiesta viņu noņemt no trases. Taču tas drīzāk noticis klaja stulbuma, korupcijas un avantūrisma dēļ. Tagad šķiet, ka jāpiesargās vēl no kā cita – no situācijas, kurā kādai revolucionāras sirdsapziņas vadītai personu grupai varētu ienākt prātā iecelt par profesoru cilvēku, kuram trūkst elementāras kvalifikācijas, toties ir pareizā ādas krāsa, pareizā etniskā izcelsme vai pareizā diagnoze. Un tad paskatīsimies, vai studenti stāsies ceļā iecerei pārdot viņiem par dārgu naudu nabadzības apliecību.