"Lai nebūtu vienalga". Saruna ar aktieri Aigaru Apini

Sestdien, 29. augustā, Valmieras teātra Jaunajā zālē Eiropas pirmizrādi piedzīvos britu dramaturģes Keitas Atvelas pirms trim gadiem sarakstītā luga "Big Data", kas Latvijā būs redzama ar nosaukumu "Tīkli". Valmieras teātra 104. sezonas, kuras virstēma ir veltīta tēmām par varu un brīvību, otro pirmizrādi kopā ar kolēģiem no Lielbritānijas un Latvijas veido Londonā dzimušais britu režisors Džefs Džeimss. Latvijā režisors nav pirmoreiz – 2024. gadā Dailes teātrī tika iestudēts "Wintera stāsts". Lomās – Aigars Apinis, Mārtiņš Liepa, Inese Pudža, Artis Jančevskis, Sandis Runge, Tālivaldis Lasmanis, Baiba Valante.

"Viss sākas ar M – visnoderīgāko palīgu, kādu tu jebkad esi sastapis. Viņš organizēs tavu dienasgrāmatu, tavu jauno darbu, pat tavu seksuālo dzīvi. Vienīgais āķis – tiklīdz M ienāk tavā dzīvē, viņš to nekad nepamet. Un viņš vēlas zināt par tevi pilnīgi visu. M ir viedtālrunis, kas mums visiem ir kabatā: priekšmets, kas ļauj pasaules lielākajām kompānijām izsekot katru mūsu soli un pelnīt miljardus no mūsu datiem; priekšmets, kurā mēs pavadām arvien vairāk laika, bieži pat vairāk nekā ar saviem tuvākajiem," vēsta iestudējuma pieteikums.

"Es šo lugu izjūtu kā melno komēdiju. Keitas Atvelas spēcīgā luga ir asprātīga un dzēlīga satīra par mūsu toksiskajām attiecībām ar viedtālruņiem," saka režisors Džefs Džeimss. "Mēs kļūstam arvien atkarīgāki no šīm tehnoloģijām, un tās pieprasa arvien augstāku cenu."

Lai gan dzīvojam tehnoloģiju uzvaras gājiena laikmetā, režisors tomēr uzsver teātra būtisko lomu un nozīmi šodien: "Mēs dzīvojam sabiedrībā, kur cilvēki kļūst aizvien vairāk izolēti, cilvēki dzīvo savos "burbuļos". Teātrī mēs varam pieredzēt, ka simtiem cilvēku sanāk kopā, ir saistīti cits ar citu un piedzīvo vienu un to pašu pieredzi. Tas šodien ir pat svarīgāk nekā pirms tūkstoš gadiem."

"Kultūrzīmes" uz sarunu aicināja vienu no izrādes dalībniekiem – aktieri Aigaru Apini.

Aigars Apinis.

Foto: Matīss Markovskis/Publicitātes

Kā jūs jūtaties, strādājot kopā ar britu režisoru Džefu Džeimsu?

A. Apinis: Viss notiek diezgan mierīgi, raiti un pat ierasti, jo Latvijas teātros reti kurš režisors strādā tikai vienai trupai. Turklāt katrs strādā arī citādi, līdz ar to jau pierasts pie dažādu iestudējumu stila. Laikam gan vienīgais, kas šoreiz neparastāk, ir zināma valodas barjera, jo būtiski saprasties precīzi.

Kādas jums pašam ir attiecības ar mākslīgo intelektu, vai esat viens no tiem, kam šīs izrādes stāsts ir arī personīgi tuvs, varbūt arī esat ievilkts tā tīklā? Izrādes varoņi gan "nolemj stāties pretī mūsdienu tehnoloģiju ietekmei un veidot paši savu, pārsteidzošu dzīves ceļu".

Mākslīgo intelektu, protams, izmantoju, tomēr nevaru teikt, ka ar to drausmīgi daudz aizrautos. Nekādā gadījumā neesmu tā pretinieks, bet šim mākslīgajam intelektam arī akli neticu, jo saprotu, ka tā gudrība nav absolūta, tiesa, pāris lietas tajā sameklēt un atrast krietni ietaupa manu laiku. Mākslīgā intelekta izmantošanu tik tiešām neuzskatu par savu vājo posmu, sevī neesmu izjutis pat kādas pazīmes iespējamai atkarībai no telefona vai citām viedierīcēm. Tiesa, mūsdienās šā fenomena līdzpastāvēšanu cilvēka dzīvē, protams, noliegt nevar, mākslīgais intelekts, dzīve viedierīcēs laikam gan ir būtiska, ja ne pati būtiskākā šā laika iezīme.

Vasarās gan būtu iespēja nevis pavadīt laiku ar viedierīcēm, bet klātienē būt svētku pārpilnos pasākumos. Kādu saredzat teātra lomu pēdējo mēnešu tik ļoti daudzpusīgajā Latvijas kultūras piedāvājumā? Ar ko teātra skatuves dotais atšķiras no citiem?

Teātris ir viena no būtiskākajām kultūras dzīves izpausmēm, no citām tas atšķiras ar to, ka, redzot notiekošo uz skatuves, cilvēkam ir dota iespēja domāt, uz skatuves pieredzot un līdzpārdzīvojot visdažādākos dzīves notikumus, reizumis pat, iespējams, arī sajūtoties neērti, tomēr nebaidoties no sajūtām, kas tevi satrauc. Teātris domāts, lai skatītāju iekustinātu, arī satrauktu un aicinātu domāt par to, kāpēc tu tā jūties un kāpēc esi aizkustināts. Viss pārējais, it viss, kas ir apkārt, ir vien izklaide, kas veicina tieši pretējo – nedomāšanu, tā aicina pakļauties vienkāršam mirkļa vājumam, mirkļa labsajūtai, mirkļa priekam. Tad tas beidzas, un, kad laiks pagājis, viss, ko no šīs izklaides atceries, ir vien – bija labi. Nekādas domas šis izklaides process neraisa.

Vai ir kādas tēmas, par kurām mūsdienās būtiski runāt no skatuves? Jebkura tēma var būt svarīga, tas atkarīgs arī no skatītāja izvēles. Tikpat būtiski, lai tēmas jautājumi būtu nozīmīgi arī tam cilvēkam, kurš strādā teātrī, lai tā nebūtu kāds vienkārši izvēlēts un nenoteikts nākamais darbs.

Tēmas tik tiešām var būt visdažādākās – ticība vai mīlestība, demokrātija, vardarbība vai puķkopība. Jebkas, ja vien cilvēkam tas ir būtisks, viņš ar to aizraujas un grib par to runāt un ar to ko nozīmīgu pateikt, tad vienmēr būs interesanti arī skatīties. Bet, ja tā nenotiek, ja vienkārši izpilda darbiņu vien tāpēc, ka jāaizpilda darba dienas, tad izrāde būs tukša un nespēs dot gandarījumu ne pašam darītājam, ne skatītājam. Tas būs vien apvalks, kur iekšā nebūs nekā.

Valmieras teātra darbiniekus pazīstam ne vien kā individuālus spēlētājus, bet arī kā spēcīgu komandu. Cik jums pašam nozīmīga ir komandas izjūta?

Komandas spēks, protams, ir ļoti svarīgs un palīdz strādāt. Kad ir vienota komanda, kas iet uz vienu mērķi, tad strādāt ir viegli, jo pat brīžos, kad, iespējams, nedaudz paklūpi, tev blakus būs kāds, kurš palīdzēs piecelties. Pavisam cits rezultāts rodas, ja visi ir indivīdi, kas strādā tikai katrs sev.

Vai teātrī būtiski ienākt jaunajiem, vai aktieru paaudzes ir atšķirīgas?

Jauna paaudze teātrī lielā mērā dod spēku arī visiem pārējiem, un visi jaunie allaž jau nāk ar varenu enerģiju, degsmi un tādām kā rozā brillēm.

Runājot par atšķirību starp paaudzēm, tiesa, iespējams, mainās uzskati par darbu teātrī. Agrāk, piemēram, kad teātrī kā jaunie aktieri ienācām mēs, tie, kuri Latvijas Kultūras akadēmiju absolvēja 2004. gadā, mums likās, ka teātris – tas ir viss, tas ir pats svarīgākais un nekas cits apkārt mums nav tik būtisks. Liekas, jaunā aktieru paaudze teātra spēlēšanu vairāk izjūt kā darbu, bet tas nekādā veidā nenozīmē, ka viņos nebūtu jeb trūktu degsmes. Tomēr – viņiem teātris nav vienīgā pasaule, viņi ap sevi pamana arī visu ko citu.

Esat pieredzējis aktieris, turklāt strādājat arī kā režisors un kustību mākslinieks. Kā mainījušies jūsu ideāli uz skatuves?

Nemāku teikt, vai mani ideāli ir mainījušies, tiesa, varbūt savos pieņēmumos vairs neesmu tik kategorisks. Tomēr man joprojām ir svarīgi, lai teātrī uz skatuves būtu godīgi un interesanti, un pa īstam. Uzskatu: ja būsi godīgs un runāsi par to, kas tev svarīgi, tad tajā arī klausīsies. Cita lieta, vai teiktais cilvēkiem patiks vai nepatiks, bet tas pat nav tik svarīgi, būtiski ir, lai nebūtu vienalga.

Ko aktierim mēģinājumu procesā būtiski iegūt no režisora?

Mēģinājumu sākumā svarīgi, lai aktierim pietiktu degsmes saprast, tieši kāpēc režisors izvēlējies konkrētu darbu, kas viņam tur licies svarīgi. Un tad pamazām pieslēdzies un notici šim redzējumam, saproti, ka tā tik tiešām ir interesanta lieta. Aizdomājies, ka, iespējams, agrāk par ko tādu neesi domājis vai arī režisora skatpunkts ir pavisam cits nekā pašam, un tad interesanti mēģināt paskatīties, kā režisors uz to lietu skatās, nevis stāstu mēģināt pievilkt tā, kā to agrāk plānojis un vēlētos redzēt vien pats. Man liekas, aktierim vissvarīgākais tiešām ir noticēt un tad mēģināt režisora redzējumam aiziet līdzi.

Vai viegli no režisora pārtapt aktierī, turklāt vai režisors aktieris spēj vēl būt kā māls citu režisoru rokās?

Liekas, man pašam problēmu nav, taču, iespējams, kādam, kopā ar mani strādājot, tas var gan nelikties tik vienkārši.

Vai Latvijā sajūtat daudz domubiedru?

Pietiekami. Domubiedri ir ļoti būtiski, jo tad uzreiz bagātāks ir kopā pavadītais laiks. Turklāt domubiedri ir arī mūsu skatītāji, jo arvien vairāk pamanu, cik ļoti mūsu Valmieras teātra skatītāji ir atvērti un silti, pretimnākoši, saprotoši un izjūtoši.

Kas ir Latvijas spēks?

Manuprāt, Latvijas spēks ir stipras ģimenes. Un no stipras ģimenes izriet viss pārējais. Tiesa kas tiesa, to īsti stipro ģimeņu mums nemaz nav tik daudz, bet, ja tie, ap kuriem pašiem nav stipras ģimenes, satiek kādu no tiem stiprajiem, tad, apjaušot šo spēku, tas liek tālāk un skaidrāk ieraudzīt, sajust un saredzēt. Protams, šā spēka iegūšana, gluži tāpat kā vēl daudz kas cits, ir paša izvēle, vari turpināt tiekties uz stipru ģimeni zināmā mērā gluži kā uz sauli vai arī ne. Viena iespēja ir piedzimt stiprā ģimenē, otra – veidot pašam savu stipro ģimeni. Tā ir tava izvēle.