Katrā valstī ir savas pazīmes, kad sasniegts stāvoklis, kurā vairumu vairs neapmierina valdības darbs. 

Latvijā tas ir brīdis, kad premjeram vai svarīgākajiem ministriem vairs nepiedod visu, ko caurmērā piedeva līdz tam – darbu, neizdarības, savādības, komunikāciju utt. Evikas Siliņas valdība sāk pārbaudīt pat izturīgo atbalstītāju pacietību, kas iepriekš centās attaisnot gan lidojumus privātās lidmašīnās, gan izmeklēšanu par šo lidojumu iepirkumu, gan valsts ekonomikas stabilizācijas plānu trūkumus. Bet vēl pat neesam tikuši līdz atklātībai jautājumā par to, cik smagi būs neizbēgamie nodokļu pārkārtojumi. Taču tas, ka Rīgas Centrālā stacija apēd jebkādus miljonus, kamēr "Rail Baltica" pamattrase Latvijā pat vēl nav skaidra, bet "airBaltic" dēļ svītrots vairāk nekā pusmiljards bilancē, pat labticīgākajai publikas daļai ir par daudz.

Protams, nebija nekāds noslēpums, ka pašreizējā valdība veidota uz vājiem pamatiem. Tā ir nepieciešamības valdība. 

Starp citu, jau otrā reize, kad "Vienotības" premjerministra vīrieša sastrādāto jāpārņem un jāstabilizē sievietei. Pirmajā reizē tā bija Laimdota Straujuma, 

kad Valdis Dombrovskis ar asarām acīs piekrita uzņemties atbildību par Zolitūdes traģēdiju un demisionēt.

Briškena ugunsgrēks

Patiesībā Evikai Siliņai, tāpat kā Straujumai savulaik, gluži labi izdevies dzēst ugunsgrēkus, tomēr šoreiz ar to vien būs par maz. Tiklab bijušajam premjeram Kariņam, kā tagadējai premjerei Siliņai nav savas skaidras politiskās darbakārtības. Taču šis vairs nav kovida laiks, kad visu valdības publisko komunikāciju var organizēt ap epidemioloģiskās drošības tematu.