Liepājas raķetes. Liepājas teātra iestudējuma "Latviešu raķetes" recenzija

Liepājas teātra iestudējums "Latviešu raķetes" ierindojas to iemīļoto latviešu filmu un izrāžu klāstā, kuras skaistā un spraigā veidā caurvij tēma "sportistu uzvara un tautas kopīgas lepošanās svētki – latvieši var!".

Bobsleja vēstures lappuse ar neticami augstiem sasniegumiem 20. gs. 80.–90. gados potenciāli ietver režisoriskas iespējas, kā izstāstīt leģendāru stāstu. Varbūt cita režisora, piemēram, Valtera Sīļa, izrāde notiktu Siguldas bobsleja trases pakājē, liekot skatītājiem izjust ātruma "draivu", tikpat ticami, Dž. Dž. Džilindžers risinātu darbību ģērbtuvēs par slēptiem atklājumiem personisko mantu skapīšos, un puslīdz iespējams, ka Laura Groza tur ielūkotos no to sieviešu pozīcijām, kuras savu dzīvi ziedojušas medaļnieku ģimenes stabilitātei.

Režisors Regnārs Vaivars kopā ar asistentu Mārtiņu Kalitu izšauj starta raķeti krietnai patriotisma devai un dara to skarbā romantisma stilā pa savam – vīrišķīgi, tieši un bez liekvārdības. 

Deviņu aktieru vīru ansambļa kopdarbs salīdzināms ar kopīgu lidojumu no kalna tajā bezsvara sajūtas azartā, kad manevrēšana iespējama, tikai cīnoties ar gravitācijas spēku un atvēlēto laiku. Ātrums reibina un "norauj ādu", un "Latvijas raķetes" vienlaikus ir un nav dokumentāls stāsts par treneri un viņa komandu. Ārēji lakoniska izteiksme, tikai dažas krāsas (kostīmu mākslinieces Madaras Botmanes redzējums – sarkans, balts, melns), uz plaši atvērtas skatuves mutes izgaismojas melnbalti videokadri (videomākslinieks Dainars Albužis), kas aicina pamatīgi ielūkoties sporta dzīves dokumentālos materiālos.

Scenogrāfs Valters Kristbergs būvē telpu kā konstruktīvi izjaucamu un saliekamu spēles vietu, kas sastāv no aktieru pārvietojamiem soliem, tie transformējas par slīdošām kamanām, kalnu trasi, preses konferences telpu, telefona būdiņu u. c. Mākslinieks Mārtiņš Feldmanis ar gaismas partitūru palīdz elpot atmosfērai no monologa intimitātes līdz stadiona mēroga plašumam.

Kopskats un portrets

Teksta pamatā režisors liek intervijas no sportistu atmiņām un savā ziņā restaurē kamaniņu sporta trenera Rolanda Upatnieka azartu un darbu, kurš pilnīgi tukšā vietā radīja PSRS izlasi un kura projektētās kamanas visā pasaulē sauca par "latviešu raķetēm".

Sporta vēstures fakti un dokumentāli notikumi, piemēram, Brežņeva, Andropova, Čerņenko nāve organiski savijas skatuviskajā darbībā ar treniņu un sacensību atmosfēru. Kolorītais padomju laika slengs un sadzīves paradumu sakausējums – piecītis milicim kā atpirkšanās kukulis par nepareizi novietotu auto, degvīns kā kontrabanda ārzemju braucienos utt. – ievelk skatītāju notiekošajā. Spraigajā caurviju darbībā zīmīgi ir koncentrēti īsi aktieru mikrostāsti par dokumentāliem personāžiem, iznācieni skatuves priekšplānā līdzinās grēksūdzes momentiem. "Pelnu čupiņa" – tā savu izdegšanu sporta treniņos raksturo Mēmais (lomā Hugo Puriņš), kurš secina: "Tikai pēc desmit gadiem sapratu, ka es neesmu cilvēks, esmu tikai bobslejists. Varbūt man vajadzēja beigt ātrāk." Būtiski – gandrīz visas lomas ir vienkāršotas līdz iesaukām, darbojošās personas līdzīgas psiholoģiskas uzvedības tipāžiem. Aktieris Kaspars Kārkliņš darbojas Resnā lomā gluži kā uzticams Sančo Pansa vadonim, šoreiz trenerim Upatniekam, savukārt aktieris Armands Kaušelis atveido otro treneri Grigorjevu, aktieris Kārlis Artejevs – Krievu, Valts Skuja iejūtas Krustneša lomā, Artūrs Irbe spēlē Tumbiņu un Kārlis Ērglis – Hudīni. Nozīmīgā lomā iemiesojas Sandis Pēcis, rādot divkosīgo sporta komentētāju karjeristu Mairi – pareizā viedokļa ruporu. Samākslotā retorika "padomju cilvēka zobam neviens rieksts nav par cietu" vai "mūsējie platiem soļiem dodas pretim jaunām medaļām" kontrastē un izceļ patiesības īstuma sajūtu sportistu neatlaidīgajā un fiziski smagajā dzīvē.

Ātruma spožums un posts

Klātesamības sajūtu lomā pārliecinoši rada Mārtiņš Kalita – Rolands Upatnieks –, iedzīvinot paradoksālu, ārpus sporta pasaules nesaprotamu dzelzs disciplīnu pret sevi un citiem, kas robežojas ar fanātismu. Tēlā nolasāma vēlme izlauzties no padomju zemes ieslodzījuma un viltus laimes zemes ideoloģijas, kas, kā zināms, stagnēja sabiedrībā kopumā. Svīstot zem pižika, Upatnieks–Kalita atkal un atkal ar uzlādējošu enerģiju piepilda savu un partneru darbību. Un tomēr gandrīz ideālā lomas atveidojumā neierakstās galvenā varoņa nāves epizode, kas izrādes plūdumā diemžēl atsitas pret melodramatisma sienu un sasniedz bezgaumības robežu. Dēla un mantinieka tēma paliek neatrisināta atbilstoši tās satura un "dokumentālā varoņeposa" žanra mērogam.

Ar "Latvijas raķetes" plašo atvēzienu un tematisko daudzbalsību Regnārs Vaivars liek atcerēties leģendāro Dailes teātra skatuves versiju operai "Rolstein on the Beach" (1997; autori filozofs Kaspars Rolšteins un multimediju mākslinieks Hardijs Lediņš), kur saturā fantasmagoriski metafiziskā veidā savijās roks, folklora, ekoloģiskās problēmas, eitanāzija, starptautiskais terorisms, lībiešu tautas izmiršana. Pietrūkst pavisam nedaudz.