Pērnā gada nogalē iznākusi 15 Latvijas valodnieku veidota monogrāfija “Latviešu valoda pastāvībā un mainībā: norises, tendences, prognozes”, kuras zinātniskā redaktore, Latvijas Universitātes profesore Ina Druviete izdevuma priekšvārdā raksta: “Šī kolektīvā monogrāfija ir pētnieku mēģinājums sniegt ne tikai ieskatu latviešu valodas un tās izpētes tagadnē, bet arī iezīmēt valodas attīstības tendences nākotnē.” 

Tāds uzdevums pētniekiem dots valsts pētījumu programmā “Mūsdienu latviešu valodas lietojums un attīstība”.

Tas nozīmē, ka pārmaiņas valodā ir tikai dabiskas, attīstoties sabiedrībai, mainās arī vārdi, ko sakām, gramatiskās formas, ko lietojam. Kuras pārmaiņas ir vēlamas, bet kuras satrauc valodniekus, par to šajā rakstā, kuru publicējam tieši pirms UNESCO iedibinātās Dzimtās valodas dienas, kas kalendārā ir 21. februārī.

Novērojama lingvistiskā agresija

Ina Druviete monogrāfijā raksta, ka pētnieki informāciju par valodas situāciju un sabiedrības attieksmi pret valodu guvuši gan tiešā saziņā, gan ar plašsaziņas līdzekļu un sociālās tīklošanās vietņu starpniecību. Kādi tad ir šie secinājumi?