Augsne ir nozīmīga biosfēras daļa, kurā pastāvīgi dzīvo vai ar to ir saistīti 99% sauszemes dzīvnieku sugu. Augsnes faunai tiek pieskaitīti visi dzīvnieki, kuriem kaut viena attīstības stadija noris augsnē vai tās trūdošā substrātā vai kuri izmanto augsni slēptuvju vai ligzdu ierīkošanai. Tāpat augsne ir viens no nozīmīgākajiem faktoriem, kas nosaka konkrēta veģetācijas tipa izplatību, un daudzos gadījumos tieši augsnes īpašības limitē un regulē dzīvo organismu attīstību. 

Augsne jāizmanto racionāli un saudzīgi

Augsnes veidošanās ir pakāpenisks, ilgstošs un ļoti sarežģīts process. 

Tā gaitā noris vielu un enerģijas pārvietošanās un pārvērtības, kas izpaužas dažādos savstarpēji saistītos pretēja rakstura procesos, kuru rezultātā veidojas augsne ar specifiskām tās fizikālajām un ķīmiskajām īpašībām. Vienas no nozīmīgākajām augsnes īpašībām ir blīvums un auglība. Auglība ir augsnes spēja nodrošināt augus ar barības elementiem un ūdeni, apgādāt sakņu sistēmu ar gaisu un siltumu, kā arī augsnes spēja veidot labvēlīgu fizikāli ķīmisko vidi dabiskai augu augšanai un attīstībai. Latvijā vidējais augšņu vecums ir ap 10 000 gadu.

Jau kopš saimnieciskās darbības sākuma cilvēce, izmantojot zemi neracionāli un lietojot konkrētai vietai nepiemērotus agrotehniskos pasākumus un metodes, ir zaudējusi ļoti lielas platības auglīgās zemes. Pēc Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) datiem, pēdējos piecdesmit gados pasaulē kopumā ir degradēti aptuveni 2 miljardi hektāru aramzemes, ganību un meža zemes. 

Katru gadu šī platība pieaug par 5–10 miljoniem hektāru, tāpēc pasaulē ir izstrādātas augsnes izmantošanas un aizsardzības pamatnostādnes. Ņemot vērā to, ka zemes iedzīvotāju skaits nepārtraukti palielinās, bet lauksaimniecībā derīgās zemes platības sarūk, produktīvās zemes platība uz vienu iedzīvotāju pakāpeniski samazinās. Ir aprēķināts, ka vienam cilvēkam pārtikas ražošanai ir nepieciešama 0,3–0,5 hektāru liela zemes platība.