Izpēte. Cik spējam aizsargāties paši

Šogad Latvijas aizsardzības budžets sasniedzis 4,73% no IKP jeb 2 157 966 637 eiro, tiecoties uz nākamo robežslieksni 5%. Vai palielinot izdevumus aizsardzībai, mēs "pabarojam sevi" vai ārzemniekus? Tas ir, vai ražojam paši vai iepērkam ārzemēs ražoto? Cik no šīs summas reāli paliek Latvijā – mūsu valsts aizsardzības uzņēmumiem? Lai neizklausītos pēc protekcionisma, jautājumu pagriežu šādi: cik mēs spējam aizsargāties paši saviem spēkiem?

Atzīšos, brīžiem jutos kā naidīgas ārvalsts spiegs, kurš izlūko mūsu aizsardzības spējas. Šovasar dronu samitā Latvijas militārās rūpniecības uzņēmumu pārstāvjus tincināju: vai jūs piegādājat dronus mūsu Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem (NBS)? Visbiežāk saņēmu atbildi: "Nē!" Neviens neteica: "Jā!" Bet atskanēja arī: "To vaicājiet Aizsardzības ministrijai..." Kā "spiegam" atbilde man bija skaidra.

Lai nespiestu uzņēmumus atklāt to, ko tie nedrīkst, kā žurnālists aizsūtīju jautājumus Aizsardzības ministrijai. Saņemtā šī un vēlākās atbildes bija nevis ar skaitļiem, bet tikai ar procentiem, bez konkrētiem piemēriem, līgumiem, summām: "Vēlamies norādīt, ka detalizēti finanšu dati ir ierobežotas pieejamības informācija, jo tie ietver komerciāli sensitīvus elementus, tādēļ publiski tiek sniegts tikai kopsavilkuma rādītājs."

Nepārbaudāmie skaitļi

Gribēdams noskaidrot, cik saņem mūsu vietējā industrija, mēģināju Iepirkumu uzraudzības biroja (IUB) datubāzē atlasīt izsludinātos iepirkumus Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Lai gan man izdevās atlasīt visus tos iepirkumus, kas attiecas uz aizsardzības jomu, tomēr neatradu nevienu paziņojumu par noslēgtiem līgumiem ar līgumu summām. Varēju noskaidrot vien to, kas bruņotajiem spēkiem vispār ir nepieciešams, un neko vairāk.

Būtiski, ka lielākie ir citi iepirkumu veidi, un tieši tie visbiežāk tiek izmantoti militāro spēju stiprināšanai. Ar Ministru kabineta lēmumu (slēgtajā daļā) tiek lemts par lielajiem bruņoto spēku spēju attīstības projektiem, piemēram, kājnieku kaujas mašīnām, pretgaisa aizsardzības.

Valdībā var būt divu veidu projekti. Tā saucamie starpvaldību G2G ("government-to-government") iepirkumi, kuros Latvijas valdība slēdz līgumu ar citas valsts valdību par bruņojuma iegādi. Viens no G2G iepirkuma piemēriem ir 2023. gadā noslēgtais līgums ar ASV valdību par sešu HIMARS raķešu artilērijas sistēmu, munīcijas un ATACMS raķešu iegādi par 179,8 miljoniem dolāru. Otrs ar MK lēmumu veikts iepirkums ir tiešie valdības līgumi ar uzņēmumu (G2B). Piemēram, pērn Aizsardzības ministrija noslēdza tiešu līgumu ar Vācijas uzņēmumu "EuroSpike" par prettanku raķešu sistēmu "Spike" iegādi 81 miljona eiro vērtībā.

Trešais ceļš ir iepirkums caur NATO Atbalsta un iepirkumu aģentūru (NSPA). Piemēram, NBS šādi no Somijas ražotāja BRP iegādājās militāros 6×6 bezceļa kvadriciklus "Outlander MAX 650XT Military Version" 11 miljonu eiro vērtībā. Latvija NSPA platformā kopā ar citiem sabiedrotajiem ātrāk, lētāk un lielākā apjomā iepērk kritiski svarīgo munīciju. Piemēram, jūlijā NSPA parakstīja līgumu ar "Diehl Defence" par 155 mm "Vulcano" vadāmās munīcijas iegādi NATO dalībvalstīm, tostarp Latvijai.

Pārskatot šos četrus dažādos iepirkumu veidus, par kuriem ne visiem tiek publiski paziņots vai arī summas netiek izpaustas, skaidrs, ka vietējās industrijas īpatsvaru pārbaudīt nevar – publiskajos iepirkumos aina nav saskaitāma, absolūtās summas atbildīgā ministrija nedod, bet pati industrija saka – mēs pat īsti nezinām, no kā šis vietējās industrijas īpatsvars veidojas.

Foto: Publicitātes

Ko ieskaita un ko ne

Vietējās industrijas īpatsvars ir atkarīgs no tā, ko sauc par vietējo. Ne viss, ko militārām vajadzībām ražo un kādus pakalpojumus aizsardzībai sniedz vietējie uzņēmumi, tiek "ieskaitīts".

"10% rādītājs attiecas tikai uz konkrētām spēju attīstības iegādes programmām, nevis uz visiem aizsardzības nozares izdevumiem kopumā. /../ 10% rādītājā iekļautas tās Nacionālo bruņoto spēku spēju attīstībai nepieciešamās iegādes, kas attiecas uz precēm, kuras ir iekļautas Eiropas Savienības kopējā militāro preču sarakstā. Jāņem vērā, ka rādītājs neietver iegādes saistībā ar infrastruktūru, būvniecību, uzturēšanas izdevumu pozīcijām, individuālo un kolektīvo nodrošinājumu," "Latvijas Avīzei" skaidro Aizsardzības ministrija. Tā norāda, ka 10% rādītājs neatspoguļo reālo vietējas industrijas konkurētspēju, bet tikai "kalpo kā instruments publiski paustās apņemšanās izpildes mērīšanai".

Tas nozīmē, ka infrastruktūras būvniecība (kas teju 95% ir vietējo uzņēmēju rokās), piemēram, Sēlijas poligona būve, netiek ieskaitīta. Savukārt uzņēmumi ar ārvalstu kapitālu tiek uzskatīti par vietējiem tikai tad, ja tie ir reģistrēti Latvijā. Šā iemesla dēļ "Patria" bruņumašīnas, kas ražotas Cēsīs un kas iepirktas no "Patria Land OY Latvia" (kas ir ārvalstu komersanta filiāle), netiek ieskaitītas.

Tā kā militāro spēju stiprināšanai aiziet puse no aizsardzības budžeta, tad 10% vietējiem uzņēmējiem vajadzētu būt 108 miljoniem eiro. Ir? Zinātāji soctīklos sprēgā, ka lielākā daļa no šīs summa vēl "pa vecam" atvēlēta bruņutehnikai un tikai 5% no tās – droniem. Valsts aizsardzības loģistikas un iepirkumu centrs (VALIC), kopš tas dibināts pirms gada, līdz gada beigām noslēdzis līgumus par droniem ar Latvijas komersantiem par 19 miljoniem eiro. Pat ja šie līgumi būtu vienīgie, tā vien jau ir piektdaļa no militārām spējām vietējiem atvēlētās summas. Paši uzņēmēji min, ka līgumi par dronu iegādi ir četriem Latvijas uzņēmumiem.

Tīģera lēciens... uz papīra

Aizsardzības industrijas stratēģijā ir norādīts, ka jau 2024. gadā NBS iegādes no vietējās industrijas sasniedza 10% no kopējā apjoma. 2025. gada sākumā toreizējais aizsardzības ministrs Andris Sprūds norādīja: "Patlaban Latvijas aizsardzības industrijas loma mūsu spējās veido ap 10%." Vēl gadu vēlāk – jau šā gada 20. aprīlī diskusijā Rīgas pilī par aizsardzības industrijas lomu kopējo valsts aizsardzības spēju stiprināšanā – par tieši šādu pašu 10% īpatsvaru vēl amatā tobrīd esošais ministrs Sprūds runāja kā par prioritāti. Divu gadu laikā – ne no vietas... "20% jābūt 2028. gadā, bet 2028. gads nepavisam nebūs vienkārši sasniedzams, jo lēcienam jābūt nozīmīgam," tajā pašā diskusijā norūpējušos vaigu rādīja ministrs.

Pēc šīs diskusijas Latvijas Drošības un aizsardzības industriju federācijas ("DAIF Latvija") valdes priekšsēdētāja Elīna Egle maijā sarunā ar "Latvijas Avīzi" brīnījās: "Kur tik daudz? Mūsu uzņēmumi tik daudz nesaņem."

Elīna Egle:

Foto: Ivars Bušmanis / Latvijas Mediji

Vilcināšanas lielmeistars

Bijušo aizsardzības ministru Andri Sprūdu ("Progresīvie") vairāki uzņēmēji man raksturoja kā lēmumu atlikšanas lielmeistaru. "Viņa rakstāmgalda atvilktnē sagatavotais līguma projekts varēja nogulēt pat gadu," teica viens, kurš nevēlējās publiskot vārdu. "Lēmumu nepieņemšana savlaicīgi bija hroniska," teica cits. Elīna Egle, neminot vārdus, saka to pašu: "Lēmuma pieņemšana mums ir ļoti lēna, nevēlēšanās uzņemties atbildību, uzlikt līdz galam to savu parakstu."

Spēju veikt lēcienu vietējās industrijas iesaistē vislabāk parāda nesen atklātībā nonākušais fakts par pārtvērējdronu iegādi. "Iekārtas iepirkām, lādiņus aizmirsām nopirkt," intervijā ziņu aģentūrai LETA 12. augustā teica premjerministrs Andris Kulbergs ("Apvienotais saraksts"). Tad viņš neminēja, par kādām ieroču sistēmām bija runa, kurš bija tas, kurš aizmirsa. Šos pārmetumus Andris Sprūds tūlīt steidzās nosaukt par dezinformāciju. Pretgaisa aizsardzības iekārtas tikušas iegādātas un nekādi lādiņi neesot "aizmirsti". Tad arī uzzinājām, ka runa esot par Latvijas uzņēmuma "Origin Robotics" pārtvērējdroniem "Blaze", kurus sāka iegādāties 2025. gada beigās. Līdz šā gada aprīlim saņemti pirmie 48 pārtvērējdroni, kas faktiski bija testa partija. Sprūds atzina, ka viņa doma bijusi, lai NBS karavīri paši aprīkotu dronus ar sprāgstvielām, jo tā bijusi "NBS izvirzīta un konceptuāli apstiprināta pieeja". Pēc Sēlijas poligona apmeklējuma premjers Andris Kulbergs secināja: "Ir absurds domāt, ka NBS paši dronus aprīkos ar sprāgstvielām."

Nākamajā dienā pēc testēšanas Sēlijas poligonā Dronu samitā "Origin Robotics" mārketinga vadītājs Raitis Ķipurs jau varēja man atklāt, ka uzņēmuma izstrādātā pārtvērēja sistēma "Blaze" jau ir piegādāta bruņotajiem spēkiem. Cik maksā? "Lētāk nekā "Shahed" drons." Ķipurs piebilda, ka izmaksas jāvērtē plašāk – ne tikai salīdzinot pašu dronu cenu, bet arī iespējamos zaudējumus, ja uzbrukums netiek apturēts. Tikai vēlāk atklātībā nonāca fakts, ka pārtvērējdrons "Blaze" izmēģināts ar paša uzņēmuma sagādātajām un NBS rīcībā nodotajām kaujasgalviņām.

Foto: Ivars Bušmanis / Latvijas Mediji

Pat ja pieņemam Sprūda taisnošanos, nespēja pusgada laikā pārtvērējdronus sagatavot kaujas gatavībā gulstas uz viņu. Ar visu garo paskaidrojumu virknējumu viņš "iešāva sev kājā" sakarā ar citu paziņojumu. 2025. gada 9. decembrī platformā "X" savā kontā ministrs Sprūds paziņoja: "Vai Latvijā ir dronu siena? Īsā atbilde – jā." Atgādināšu, ka tas izskanēja laikā, kad NBS vēl nebija piegādāti pārtvērējdroni.

Tagadējais aizsardzības ministrs Raivis Melnis intervijā "Latvijas Avīzei" jūlijā teica: "Latvijas teritorijā ielidojušo dronu problēmai risinājumu būtu vajadzējis meklēt daudz agrāk. Piemēram, izvietojot uz robežas mūsu militārās industrijas ražotos pārtvērējdronus. Mēs tagad to ļoti strauji attīstām, lai nevajadzētu notriekt dronus ar dārgām raķetēm no lidmašīnām, bet būtu efektīvāki risinājumi, sargājot mūsu debesis."

Ar droniem vien nepietiek

Bieži dzirdam apgalvojumus, ka Latvija ir dronu lielvalsts. SAF valdes priekšsēdētājs Normunds Bergs jūnijā intervijā TV3 raidierakstā "Piķis un ģēvelis!" vērtēja, ka Latvijas dronu industrija un tehnoloģiju izpratne ir aptuveni divus gadus priekšā Vācijai un Lielbritānijai.

Reinis Pozņaks ("Apvienotais saraksts"), Eiropas Parlamenta Drošības un aizsardzības komitejas loceklis, kuru Latvijā vairāk pazīstam kā "Tvitera konvoja" dibinātāju, piekrīt, ka mēs varam sevi tā saukt: "Mums ir labi dronu ražotāji. Bet tas, ka mēs ražojam pasaules labākos boksa cimdus, vēl nenozīmē, ka paši esam labi bokseri. Mums tiešām ir lieliski pārtvērējdronu ražotāji, bet ar to vien nepietiek. Jāprot šos risinājumus izmantot savā aizsardzībā. Droni paši par sevi nav risinājums. Zem tiem ir milzīga infrastruktūra un ekosistēma. Tā ir īstā Ukrainas pieredze. Nevis tikai uzražot labu dronu, bet izveidot visu sistēmu ap to."

Stāsts ar "Blaze" pārtvērējdronu to pierāda. Pat tad, kad tas, neskatoties uz Aizsardzības ministrijas muļļāšanos, ar paša uzņēmuma iniciatīvu ir nonācis pierobežā, ar to vien nepietiek, lai tas spētu notriekt Latvijas teritorijā ielidojušu dronu. Tāpēc, piemēram, šā gada 8. jūnijā un 14. augustā bija jāpaceļ gaisā NATO iznīcinātāji, kuri likvidēja dronus.

Karš Ukrainā pierāda, ka dronu ražošana un gatavība dronu karam nav viens un tas pats. Starp ražošanu un aizsardzības spējām ir milzīga atšķirība, kurā droniem klāt liekami sensori, novērošanas tīkls, operatori un to apmācības, komandvadība, sakari, pretdronu sistēmas, rezerves daļu nodrošinājums, mobilizācijas mehānismi.

Kārlis Bērziņš:

Foto: Ivars Bušmanis / Latvijas Mediji

To apzinās ne viens vien dronu ražotājs. "Submerge Baltic" izstrādājis zemūdens dronu, kas jau tiekot izmantots izlūkošanā Ukrainā. "Mēs veidojam inteliģentas zemūdens sistēmas," man stāstīja uzņēmuma vadītājs Kārlis Bērziņš. ""Submerge Baltic" mērķis nav viena drona ražošana, bet plašāka zemūdens drošības sistēma. Tajā paredzēts apvienot fiksētus sensorus, mobilās platformas, seismiskos un satelītu datus, radot vienotu informācijas tīklu par notiekošo zem ūdens." Uzņēmums saredz iespēju šādus risinājumus izmantot arī Baltijas jūras drošības stiprināšanai.

"Es redzu tos nepaveiktos darbus. Piemēram, ir nopirkts drons, bet nav izveidota sistēma – vajadzīga arī komandsistēma, radaru sistēmas, apmācīti cilvēki un vēl daudzas citas lietas," intervijā "Latvijas Avīzei" atklāja Raivis Melnis. "Industrijai jābūt gatavai pielāgoties, kā tas tagad notiek Ukrainā. Tur industrijas pārstāvji ir klāt pirmajās līnijās, lai redzētu, kas ir jāuzlabo. Arī mums ir tāpat, es varu minēt piemēru ar Latvijas uzņēmumiem SIA "Origin Robotics" un SIA "Eraser", kuru pārtvērējdroni ir izvietoti pierobežā, un viņi tur strādā kopā ar karavīriem, mācoties viens no otra."

Jāatrod "prime"

Skaidrs, ka Latvija savu aizsardzības ekosistēmu vēl varētu nodrošināt ar pašmāju droniem, bet ne visu šo sistēmu. Vairums būs lietu, kuras šeit nekad nevarēsim un arī nevajag ražot. Ko no tā varam?

Elīna Egle Latvijas aizsardzības industrijas eksporta nākotni saredz arī ekosistēmas uzņēmumos. Kā gaidāmo veiksmes stāstu viņa piemin jaunuzņēmumu "Deep Space Energy", kas pirmais no Latvijas ieguva NATO inovatīvo aizsardzības ideju akseleratora DIANA grantu 100 000 eiro apmērā. Latvijas jaunuzņēmums "Deep Space Energy" izstrādā radioizotopu enerģijas avotus, kas ļautu satelītiem kosmosā ilgstoši darboties neatkarīgi no saules enerģijas pieejamības. Vēl pirms kara Ukrainā varēja jautāt: kāds sakars satelītiem ar Latvijas aizsardzības spējām? Tagad esam pārliecinājušies, ka gan izlūkdatu iegūšanā, gan komunikācijai šīs tehnoloģijas karā bieži vien ir izšķirošas.

"Visām tām tehnoloģijām, kas ir saistītas ar tehnikas uzturēšanu, ar kaujas lauka pārzināšanu, ir perspektīvas. Viennozīmīgi tālāku pielietojamību gūs gan "Tilde", gan "Lightspace Technologies"," turpina Elīna Egle. Arī "Exonicus", kas izstrādājis virtuālās realitātes traumu simulatoru, DAIF pieskaita ekosistēmai. Šo platformu jau izmanto NATO speciālo operāciju spēki, ASV armija un mācību centri visā Eiropā.

"Mūsu kopīgais uzdevums ir atrast tos pareizos "praimus" – atrast galvenos sistēmu ražotājus, lielos aizsardzības industrijas uzņēmumus, kuri Latvijas uzņēmumu izstrādātās tehnoloģijas var integrēt pilnvērtīgās kaujas sistēmās," uzsver "DAIF Latvija" valdes priekšsēdētāja. Viņa uzskata, ka valstij būtu jāatbalsta tie uzņēmumi, kas jau ir iekļuvuši Eiropas Aizsardzības fonda konsorcijos. "Mēs gaidām nākotnes Eiropas helikoptera jauno platformu, ko izstrādā "Leonardo" un "Airbus" un kurā iesaistīts Latvijas uzņēmums "DATI Group"." Kā zināms, uzņēmums jau agrāk piedalījies NATO AGS izlūkošanas sistēmas funkcionalitātes izstrādē "Airbus Defence and Space" ražotajiem lidaparātiem NATO valstīm.

"Šobrīd ļoti, ļoti svarīgi ir fokusēties tieši uz Nacionālo bruņoto spēku plānā definētajām spēju attīstības prioritātēm, kāpināt ražošanas kapacitāti tiem uzņēmumiem, kas var iesaistīties šo spēju attīstībā," norāda Egle.

Muskuļi saspringti lēcienam

Aizsardzības industrijas stratēģijā noteikts, ka pēc desmit gadiem vietējiem jāspēj nodrošināt jau 30% no kaujasspējām. "Ņemot vērā Latvijas militāro vajadzību nodrošināšanu, jauno tehnoloģiju straujo attīstību, Latvijas industrija šobrīd tikai daļēji spēj nosegt vajadzības daudzās lielo spēju attīstības jomās. Tāpēc Aizsardzības ministrija strādā, lai iespējami vairāk bruņojuma komponentu ražotu uz vietas Latvijā, ko būtiski veicina zināšanu un tehnoloģijas pārnese," tā ministrijā gudri atbild uz jautājumu par iespējām palielināt vietējās industrijas īpatsvaru.

Alans Andrulis:

Foto: Ivars Bušmanis / Latvijas Mediji

Valsts aizsardzības loģistikas un iepirkumu centra vadītājs pulkvežleitnants Alans Andrulis norāda, ka "stratēģijā noteiktais mērķis – 30% vietējai industrijai – jāsasniedz nākotnē, bet pats uzstādījums darbojas jau šobrīd. Visos lielajos spēju projektos ir uzdevums nodrošināt vietējās industrijas iesaisti." Pērn Aizsardzības ministrija noslēdza līgumu ar Spānijas "GDELS-Santa Bárbara Sistemas" par 42 jaunākās paaudzes ASCOD kājnieku kaujas mašīnu "HUNTER" piegādi. Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem tas izmaksās 387 miljonus eiro. Zīmīgi, ka pasūtījuma izpildē paredzēta vietējās industrijas iesaiste vismaz 30% apjomā.

Vajadzību saraksts vēl tikai top

Elīna Egle uzskata, ka Latvijā viss noticis ačgārni: "Biznesa praksē vispirms veido stratēģiju un tikai tad – atbilstošu regulējumu. Mēs Latvijā sākumā veidojām Aizsardzības industrijas likumu un tikai tad radījām Aizsardzības industrijas un inovāciju atbalsta stratēģiju."

Viņa piebilst, ka Kanādas aizsardzības industrijas attīstības plānošanas dokumentos, kuros uzlikts vēl augstāks mērķis – 70% vietējai industrijai –, ir uzskaitīts daudz apakšmērķu, kā šos 70% sasniegt. "Joprojām mums nav skaidras izpratnes, par kādiem skaitļiem kuros spēju veidos mēs vispār runājam. Vajadzēja jau būt 2026. gada rīcības plānam šīs stratēģijas ieviešanai. Šāda dokumenta nav."

Aizsardzības ministrija faktiski atzīst, ka NBS vajadzību saraksts, ko vietējā industrija varētu izmantot savas attīstības plānošanai, vēl tikai tiek veidots. "Aizsardzības ministrija ir publicējusi Vadlīnijas aizsardzības un drošības industrijas iesaistei aizsardzības spēju stiprināšanā, kuru pielikumā Nr. 1 ir uzskaitīti lielākie aizsardzības nozares plānotie iepirkumi 2025.–2028. gadā. Vienlaikus šobrīd Aizsardzības ministrija strādā pie NBS attīstības plāna aktualizācijas, kuras rezultātā citstarp tiks izveidots saraksts ar NBS vajadzībām, ko varēs izmantot vietējā industrija."

Elīna Egle stāsta: "Divus gadus mēs no savas puses aicinājām ne tikai sniegt atbalstu inovāciju stiprināšanai uzņēmumos, bet arī stiprināt tieši ražošanas kapacitātes celšanu. Gada sākumā aizsardzības industrijas privātajam sektoram "Altum" kapitāla aizdevumiem piešķīra piecus miljonus. Aizdevums! Savukārt publiskajā sektorā esošajai Valsts aizsardzības korporācijai valsts uzdāvināja grantu 25 miljonu apmērā. Grants! Šādā veidā mēs veicinām Latvijas industrijas iesaisti aizsardzības nozares apgādē?"

Nupat gan "Altum" atvēris jaunu 35 miljonu eiro programmu aizsardzības industrijas ražošanas jaudu kāpināšanai.

Jāņem vērā, ka Valsts aizsardzības konsorcija (VAK) īstenotie projekti – "Rheinmetall AG" lielkalibra artilērijas munīcijas šāviņu ražotne, modulāro pulvera lādiņu ražotne ROLLO Iecavā un "Dynamit Nobel Defence" prettanku mīnu ražotne – kļūs par vietējiem ražotājiem, kas nodrošinās arī NBS. Jāsecina, ka šodien 10% ir šaurs iepirkumu rādītājs, bet lielie VAK industrializācijas projekti ir būvēti tieši tam, lai pēc dažiem gadiem šo īpatsvaru palielinātu.

Kaut līdz ar valdības maiņu iezīmējusies ir Aizsardzības ministrijas domāšanas un pieejas maiņa, 20% līdz 2028. gadam joprojām ir mērķis bez ceļa kartes. Mērķis bez pasūtījuma. Vietējai aizsardzības industrijai joprojām tikai nupat kļuvis pieejams finansējums militārai ražošanai, bet iztrūkst valsts spējas sniegt garantijas. "Inovāciju granti rada produktus pēc diviem līdz pieciem gadiem, bet, ja mērķis ir dubultot vietējo īpatsvaru jau 2028. gadā, jāceļ ražošanas kapacitāte tagad," uzsver aizsardzības industrijas priekšstāve. Taču šis nav vienīgais šaurais pudeles kakls aizsardzības spēju stiprināšanā.

Latvijas aizsardzības industrija

• Latvijā ir vismaz 240 aizsardzības industrijas uzņēmumi, kam ir divējāda lietojuma un militāri produkti.
• 123 uzņēmumi ir licencēti. 2025. gadā jauna licence izsniegta 22 uzņēmumiem.
• Trīs galvenās produktu un pakalpojumu kategorijas ir inženiertehniskie pakalpojumi, informācijas un komunikāciju tehnoloģiju pakalpojumi, kā arī droni un autonomās sistēmas.
• Aizsardzības ministrijas inovāciju grantu programmas ietvaros uzņēmumu skaits pieaudzis par 22,2%, sasniedzot 11 noslēgtus līgumus par kopējo summu 2,4 miljoni eiro.
• Noslēgti lielo spēju līgumi ar paredzamo ilgtermiņa ietekmi uz vietējo industriju 285 miljonu eiro apjomā, kas iekļauj gan pasūtījumus un ražošanu, gan ar ražošanu saistīto zināšanu un tehnoloģiju pārnesi.
• Inovācijām Latvija šogad jau sasniegusi 1,5% no aizsardzības budžeta, mērķis ir sasniegt 3% līdz 2036. gadam.

Dati: Aizsardzības ministrija.

"Latvijas Avīzes" nākamajā numurā lasiet temata turpinājumu. Vai nebūs tā, ka ārēja apdraudējuma gadījumā Latvijas iepirkumu sistēma reaģēs tikai tad, kad apdraudējums jau sen būs beidzies? Kas jādara, lai iepirkums kļūtu par vienu no efektīvām kaujasspējām?