Divdesmitā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā mūsu zeme tika ierauta vēstures notikumu virpulī. Pēc vairāk nekā piecdesmit gadus ilgās padomju okupācijas latvieši piedzīvoja Trešo nacionālo atmodu jeb Dziesmoto revolūciju – lai arī kā šo laiku sauktu, tā bija valstiskuma pakāpeniska atgūšana, kā arī brūkošās padomju impērijas pēdējie mēģinājumi saglabāt varu trijās Baltijas valstīs.

No kārtības sargiem par zemessargiem

Vēstures annālēs tika ierakstīta 1990. gada 4. maija Neatkarības atjaunošanas deklarācija, ar barikāžu tīklu apjoztā Rīgas Vecpilsēta 1991. gada janvārī, kad tūkstošiem mūsu līdzpilsoņu, neapbruņoti, bet ar brīvības alkām sirdīs, bija gatavi aizstāvēt valsts neatkarību. Tieši janvārī Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāti un valdība pārliecinājās, ka ir nepieciešams izveidot profesionālu valsts aizsardzības sistēmu. 1991. gada 20. februārī tiekoties ar ASV Kongresa locekli, senatoru Gariju Akermanu, Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs teica: "Katrai neatkarīgai valstij nepieciešama sava armija. Agri vai vēlu tāda būs arī mums – lai aizstāvētu mūsu demokrātisko valsti."

Savā ziņā aizsākumi Zemessardzei meklējami Latvijas Tautas frontes īpašajās brīvprātīgo vienībās. Liela daļa no vienību kārtības sargiem vēlāk arī kļuva par Zemessardzes bataljonu organizētājiem un pirmajiem zemessargiem.

1991. gada 25. maijā Latvijas Republikas Augstākā Padome (LR AP) pieņēma lēmumu “Par neatliekamiem pasākumiem sakarā ar PSRS bruņoto vienību vardarbīgajām akcijām Latvijas teritorijā”, kurā cita starpā bija paredzēts parlamenta Aizsardzības un iekšlietu komisijai nekavējoties uzsākt likumprojekta “Par Zemessardzi” izstrādi. Zīmīgi, ka tolaik jau bija notikuši pieci nekaunīgi un cietsirdīgi OMON (“Otrjad miļiciji osobovo naznačeņija” – no krievu val.) uzbrukumi mūsu valsts tikko dibinātajiem muitas posteņiem.