10.2 °C
Kādas ir Krievijas iespējas izmantot mūsu sliežu ceļus iespējama iebrukuma gadījumā, vai varam paļauties uz infrastruktūras iznīcināšanu tikai pēdējā brīdī un kāpēc būtisks ir arī Baltkrievijas faktors, – šos jautājumus apspriežam sarunā ar militāro analītiķi, bloga "Vara bungas" autoru Mārtiņu Vērdiņu.
Vai ideja par sliežu nojaukšanu austrumu pierobežā joprojām saglabā aktualitāti par spīti tam, ka politiķi šādu soli pagaidām ir atlikuši?
M. Vērdiņš: Sliežu demontāža jau nav nekāds pašmērķis vai skaista politiskā deklarācija, lai nostātos kaut kādā pozā un kādam ieriebtu. Jebkura armija, veicot kādu operāciju, pirmkārt rūpējas par savu mobilitāti. Tāpat kā mūsu Nacionālie bruņotie spēki rūpējas par savu mobilitāti, tāpat arī potenciālais agresors rūpējas par savējo. Skatoties uz dzelzceļu kā uz jaudīgu un ērtu loģistikas maģistrāli, pa kuru notiek apgāde, no savas analīzes nevaram izslēgt vismaz trīs lielas dzelzceļa pārejas, kas mūs savieno ar Baltkrieviju un Krieviju.
Kā noprotams no valdības lemtā, pagaidām paļaujamies uz infrastruktūras iznīcināšanu pēdējā brīdī.
Atbilde, ka mēs vajadzības gadījumā visu uzspridzināsim, ir ļoti politkorekta un visus apmierina, taču tā ir bīstama. Pirmkārt, mums jāņem vērā, ka viens no senākajiem Krievijas spēku veidiem ir dzelzceļa karaspēks. Tam ir milzīga vēsturiskā pieredze – no Otrā pasaules kara līdz BAM būvniecībai un dzelzceļa izvēršanai Abhāzijā. Krievijas dzelzceļa karaspēks ir īpaši trenēts, lai kara apstākļos ātri veiktu izlūkošanu, atmīnēšanu un dzelzceļa remontu. Tie nav parasti kājnieki, tie ir augsti specializēti profesionāļi, kuru rīcībā ir unikāla tehnika. Pēc oficiāliem datiem, viņu sastāvā ir ap 30 000 karavīru jeb aptuveni desmit brigādes. Viņi spēj atjaunot sliedes kaujas apstākļos nevis dienās, bet stundās.
Turklāt, ja runājam par tiltu spridzināšanu, pretinieks uz kartes skatās tieši tāpat kā mēs. Viņiem ir speciālo operāciju spēki jeb "specnazs", kuru uzdevums ir vēl pirms kara sākuma pārņemt savā kontrolē stratēģiskos dzelzceļa tiltus un mezglus, lai pasargātu tos no mīnēšanas un saspridzināšanas. Ja mēs dienu vai divas pirms iebrukuma nosūtīsim savas vienības kaut ko spridzināt, priekšā jau varam sastapt pretinieku. Mūsu plāns pēdējā brīdī visu uzspridzināt var vienkārši neizpildīties tādā mērogā, kā esam ieplānojuši, jo pretinieks par šiem plāniem zina un viņam ir resursi to izjaukšanai. Tāpēc labs risinājums ir rīkoties proaktīvi miera laikā, kad savā valstī varam jaukt nost to, ko uzskatām par vajadzīgu.
Kādas mācības mums šajā ziņā sniedz karš Ukrainā?
Zīmīgs piemērs ir Antonovkas tilts pie Hersonas. Gan ukraiņi, gan krievi lieliski saprata tā stratēģisko nozīmi, taču, iespējams, nodevības un pretinieka ātrās rīcības dēļ ukraiņi to nepaspēja laikus iznīcināt. Rezultātā visa Hersonas okupācija lielā mērā notika tieši tāpēc, ka šis tilts palika neskarts. Tas parāda, cik riskanti ir visu atstāt uz pēdējo brīdi.
Bet, runājot par dzelzceļa nozīmi, varu minēt Volnovahas reģionu Ukrainā. Tur bija liels dzelzceļa mezgls ar vairākiem ceļiem, kur notika pārkraušana un sastāvu veidošana, bet ukraiņu artilērija to spēja paralizēt. Ko izdarīja Krievijas dzelzceļa karaspēks? Viņi vienkārši izbūvēja jaunu apkārtceļu, lai novirzītu loģistiku tālāk no apšaudes zonas un apietu bīstamo mezglu.
Visa sauszemes apgāde virzienā uz Mariupoli, Melitopoli un Berdjansku joprojām lielā mērā tiek nodrošināta pa dzelzceļu. Tā ir maģistrāle, kuru jebkura armija grib kontrolēt un neļaut izmantot pretiniekam.
Kāpēc, jūsuprāt, Latvijā pietrūkst politiskās gribas pieņemt lēmumu par dzelzceļa līniju pārrakšanu, pat to, kas praktiski kalpo tikai kā rezerves ceļš?
Tas skaidrojams ar ļoti spēcīgu tranzīta lobiju, kas cer sarunāt un atgriezties biznesā pie jebkuras varas, lai kādi būtu apstākļi. Viņi pieņem, ka dzīve turpināsies arī pēc varas maiņas, dzelzceļnieki būs vajadzīgi, un bizness kaut kādā veidā turpināsies. Neteikšu, ka viņi visi ir kaut kādi ietekmes aģenti, varbūt daži no viņiem arī ir. Sliktākajā gadījumā, iespējams, mēs varam arī "gruzinizēties".
Dzirdēts viedoklis, ka bez ekonomikas jau nevarēsim uzturēt savas aizsardzības spējas, tāpēc būtiskas ir arī tautsaimniecības intereses.
Manuprāt, te vezums tiek jūgts zirgam pa priekšu. Šobrīd runājam par valsts izdzīvošanu pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā, bet viņi runā par to, kā būs, kad jau būsim izdzīvojuši. Tomēr šobrīd aktuāls ir jautājums par pretmobilitāti, jo apdraudējums ir reāls. Un, novērojot drošības situāciju, tā neuzlabojas kā minimums kopš 2008. gada. Tieši pretēji.
Pērn, lemjot par sliežu ceļu nojaukšanu, politiski tika paziņots, ka šādu lēmumu Latvija nevar pieņemt viena pati un ka tas jāsaskaņo ar citām reģiona valstīm. Vai ar to nesasienam sev rokas, zinot, ka, piemēram, Lietuvā ir atšķirīga situācija?
Sauksim to īstajā vārdā – tā ir politiskas pauzes paņemšana. Ja gribi kādu jautājumu pavilkt garumā, pasaki, ka tev jākonsultējas ar kaimiņiem, jo šādas konsultācijas nevar pabeigt vienā dienā. Līdzīgi mums bija ar Otavas konvenciju par kājnieku mīnām, kad arī nevarējām paši neko izlemt, līdz kaimiņi mums iedeva "zelta pendeli" un mēs visi kopā no tās izstājāmies.
Lietuvai tiešām ir saistības, kuru pārkāpšana miera laikā var izraisīt "casus belli" (kalpot par formālu iemeslu un attaisnojumu karadarbības uzsākšanai). Latvijas austrumu pierobežas sliežu demontāža šo tranzītu neietekmē. Gluži pretēji – lietuvieši būtu ieinteresēti, lai mēs nepieļautu Krievijas militāro ešelonu virzīšanos caur Latvijas teritoriju uz Lietuvu, jo viņiem pašiem ar kontinentālo Krieviju tiešas dzelzceļa pārejas nav.
Mums ir divi dzelzceļa savienojumi ar Krieviju un viens ar Baltkrieviju. Jūs savā nesenajā analīzē esat akcentējis tieši Baltkrievijas dzelzceļa faktoru.
Nevaram koncentrēties tikai uz Krievijas dzelzceļa karaspēka spējām un aizmirst par Baltkrieviju. Pēc Padomju Savienības sabrukuma Baltkrievija saņēma daļu no PSRS dzelzceļa karaspēka un ir saglabājusi šīs unikālās apakšvienības un speciālistus.
Redzējām, kā 2022. gadā Krievijas karaspēks izmantoja Baltkrievijas dzelzceļu uzbrukumam Ukrainai.
Tāpat viņi gadiem ilgi trenējās mācībās "Zapad", kur viss Krievijas karaspēks ieradās Baltkrievijā tieši pa dzelzceļu, nevis pa autoceļiem. Tāpēc dzelzceļa savienojums ar Baltkrieviju rada tikpat aktuālu apdraudējumu kā savienojumi ar Krieviju.
Kā modernais dronu karš, kas pēdējos gados piedzīvo strauju attīstību, ietekmē dzelzceļa nozīmi militārajās operācijās?
Dzelzceļš joprojām ir ērtākais un jaudīgākais veids, kā lielos attālumos un ātri pārvietot milzīgu daudzumu militāro resursu. Lai mēs paļautos tikai uz droniem pret pretinieka loģistiku, mums pašiem jābūt dronu lielvalstij bez pēdiņām. Pašlaik ir pamats šaubīties, ka mums ir šādas spējas. Mums jāliek uzsvars uz klasiskajiem risinājumiem – kājniekiem, aizsargātu mobilitāti, pretmobilitātes pasākumiem un fizisku šķēršļu veidošanu.
Jau 2023. gadā pieņemtajā Nacionālās militārās mobilitātes plānā vēlamības izteiksmē tiek runāts par pilnīgu pāreju uz Eiropas platuma sliedēm visā valstī. Vai tas izklausās reāli?
Nākamgad man paliek sešdesmit, un nedomāju, ka piedzīvošu brīdi, kad viss mūsu dzelzceļa tīkls pāries uz Eiropas platuma sliedēm. Tas ir ļoti tāls stratēģisks risinājums.
Vienlaikus esošais sliežu platums ir priekšrocība pretiniekam, kura loģistika un apgādes modelis ir būvēts tieši šim standartam. Lai šo mīnusu neitralizētu, mums jau miera laikā ir jānojauc dzelzceļa posmi pierobežā. Nojaukti kilometri sliežu un uzbēruma pretiniekam var prasīt dienas vai nedēļas, lai to atjaunotu, nevis stundas, kā tas būtu, novēršot spridzināšanas radītus bojājumus. Laicīga sliežu ceļu nojaukšana, atbrīvotu mūsu jau tā trūkstošos resursus – nevajadzēs pēdējā brīdī sūtīt zemessargu vadus sargāt un spridzināt tiltus zem pretinieka "specnaza" uguns. Kāpēc likt saviem karavīriem mirt par to, ko mēs pilnīgi mierīgi varam izdarīt un novērst miera laikā, turklāt neko nezaudējot ekonomiski!
Vai ir kāds pamats cerēt, ka mūsu politiķi tomēr nolems rīkoties šajā jautājumā?
Es personīgi mazāk ceru uz mūsu pašu lēmējiem, bet vairāk uz NATO reģionālajiem aizsardzības plāniem. Tagad ir tapuši un apstiprināti detalizēti Baltijas valstu NATO aizsardzības plāni, kuros Polija un Baltijas valstis tiek skatītas kā viens reģions bez iekšējām robežām. Kad šajos detalizētajos plānos būs skaidri ierakstīts, ka konkrēti dzelzceļa posmi ir jāneitralizē vai jānojauc, mūsu politiķiem vairs nebūs vietas manevriem. No Briseles vai Vašingtonas nākušos priekšrakstus mūsu lēmēji parasti reti kad uzdrošinās apstrīdēt.
No Kārsavas stacijas līdz Krievijas robežai ir nepilni pieci kilometri, bet līdz Pleskavai, kur koncentrējas nozīmīgi Krievijas militārie resursi, – 125 kilometri. Ko par sliežu ceļa nojaukšanu Kārsavā domā iedzīvotāji, pašvaldība un uzņēmēji? Vai "Latvijas dzelzceļš" izvērtējis iespējamās sliežu demontāžas ietekmi uz dzelzceļa uzņēmuma darbību? "Latvijas Avīzes" rītdienas numurā lasiet temata turpinājumu.
KONTEKSTS
2022. gada 24. februārī Krievijas diktators Vladimirs Putins deva pavēli iebrukt Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija pierādījumu. Starptautiskā krimināltiesa (SKT) 2023. gada martā izdeva Putina aresta orderi par nelikumīgu ukraiņu bērnu deportāciju no okupētajām teritorijām Ukrainā.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties un reizi nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
Kādas ir Krievijas iespējas izmantot mūsu sliežu ceļus iespējama iebrukuma gadījumā, vai varam paļauties uz infrastruktūras iznīcināšanu tikai pēdējā brīdī un kāpēc būtisks ir arī Baltkrievijas faktors, – šos jautājumus apspriežam sarunā ar militāro analītiķi, bloga "Vara bungas" autoru Mārtiņu Vērdiņu.
Vai ideja par sliežu nojaukšanu austrumu pierobežā joprojām saglabā aktualitāti par spīti tam, ka politiķi šādu soli pagaidām ir atlikuši?
M. Vērdiņš: Sliežu demontāža jau nav nekāds pašmērķis vai skaista politiskā deklarācija, lai nostātos kaut kādā pozā un kādam ieriebtu. Jebkura armija, veicot kādu operāciju, pirmkārt rūpējas par savu mobilitāti. Tāpat kā mūsu Nacionālie bruņotie spēki rūpējas par savu mobilitāti, tāpat arī potenciālais agresors rūpējas par savējo. Skatoties uz dzelzceļu kā uz jaudīgu un ērtu loģistikas maģistrāli, pa kuru notiek apgāde, no savas analīzes nevaram izslēgt vismaz trīs lielas dzelzceļa pārejas, kas mūs savieno ar Baltkrieviju un Krieviju.
Kā noprotams no valdības lemtā, pagaidām paļaujamies uz infrastruktūras iznīcināšanu pēdējā brīdī.
Atbilde, ka mēs vajadzības gadījumā visu uzspridzināsim, ir ļoti politkorekta un visus apmierina, taču tā ir bīstama. Pirmkārt, mums jāņem vērā, ka viens no senākajiem Krievijas spēku veidiem ir dzelzceļa karaspēks. Tam ir milzīga vēsturiskā pieredze – no Otrā pasaules kara līdz BAM būvniecībai un dzelzceļa izvēršanai Abhāzijā. Krievijas dzelzceļa karaspēks ir īpaši trenēts, lai kara apstākļos ātri veiktu izlūkošanu, atmīnēšanu un dzelzceļa remontu. Tie nav parasti kājnieki, tie ir augsti specializēti profesionāļi, kuru rīcībā ir unikāla tehnika. Pēc oficiāliem datiem, viņu sastāvā ir ap 30 000 karavīru jeb aptuveni desmit brigādes. Viņi spēj atjaunot sliedes kaujas apstākļos nevis dienās, bet stundās.
Turklāt, ja runājam par tiltu spridzināšanu, pretinieks uz kartes skatās tieši tāpat kā mēs. Viņiem ir speciālo operāciju spēki jeb "specnazs", kuru uzdevums ir vēl pirms kara sākuma pārņemt savā kontrolē stratēģiskos dzelzceļa tiltus un mezglus, lai pasargātu tos no mīnēšanas un saspridzināšanas. Ja mēs dienu vai divas pirms iebrukuma nosūtīsim savas vienības kaut ko spridzināt, priekšā jau varam sastapt pretinieku. Mūsu plāns pēdējā brīdī visu uzspridzināt var vienkārši neizpildīties tādā mērogā, kā esam ieplānojuši, jo pretinieks par šiem plāniem zina un viņam ir resursi to izjaukšanai. Tāpēc labs risinājums ir rīkoties proaktīvi miera laikā, kad savā valstī varam jaukt nost to, ko uzskatām par vajadzīgu.
Kādas mācības mums šajā ziņā sniedz karš Ukrainā?
Zīmīgs piemērs ir Antonovkas tilts pie Hersonas. Gan ukraiņi, gan krievi lieliski saprata tā stratēģisko nozīmi, taču, iespējams, nodevības un pretinieka ātrās rīcības dēļ ukraiņi to nepaspēja laikus iznīcināt. Rezultātā visa Hersonas okupācija lielā mērā notika tieši tāpēc, ka šis tilts palika neskarts. Tas parāda, cik riskanti ir visu atstāt uz pēdējo brīdi.
Bet, runājot par dzelzceļa nozīmi, varu minēt Volnovahas reģionu Ukrainā. Tur bija liels dzelzceļa mezgls ar vairākiem ceļiem, kur notika pārkraušana un sastāvu veidošana, bet ukraiņu artilērija to spēja paralizēt. Ko izdarīja Krievijas dzelzceļa karaspēks? Viņi vienkārši izbūvēja jaunu apkārtceļu, lai novirzītu loģistiku tālāk no apšaudes zonas un apietu bīstamo mezglu.
Visa sauszemes apgāde virzienā uz Mariupoli, Melitopoli un Berdjansku joprojām lielā mērā tiek nodrošināta pa dzelzceļu. Tā ir maģistrāle, kuru jebkura armija grib kontrolēt un neļaut izmantot pretiniekam.
Kāpēc, jūsuprāt, Latvijā pietrūkst politiskās gribas pieņemt lēmumu par dzelzceļa līniju pārrakšanu, pat to, kas praktiski kalpo tikai kā rezerves ceļš?
Tas skaidrojams ar ļoti spēcīgu tranzīta lobiju, kas cer sarunāt un atgriezties biznesā pie jebkuras varas, lai kādi būtu apstākļi. Viņi pieņem, ka dzīve turpināsies arī pēc varas maiņas, dzelzceļnieki būs vajadzīgi, un bizness kaut kādā veidā turpināsies. Neteikšu, ka viņi visi ir kaut kādi ietekmes aģenti, varbūt daži no viņiem arī ir. Sliktākajā gadījumā, iespējams, mēs varam arī "gruzinizēties".
Dzirdēts viedoklis, ka bez ekonomikas jau nevarēsim uzturēt savas aizsardzības spējas, tāpēc būtiskas ir arī tautsaimniecības intereses.
Manuprāt, te vezums tiek jūgts zirgam pa priekšu. Šobrīd runājam par valsts izdzīvošanu pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā, bet viņi runā par to, kā būs, kad jau būsim izdzīvojuši. Tomēr šobrīd aktuāls ir jautājums par pretmobilitāti, jo apdraudējums ir reāls. Un, novērojot drošības situāciju, tā neuzlabojas kā minimums kopš 2008. gada. Tieši pretēji.
Pērn, lemjot par sliežu ceļu nojaukšanu, politiski tika paziņots, ka šādu lēmumu Latvija nevar pieņemt viena pati un ka tas jāsaskaņo ar citām reģiona valstīm. Vai ar to nesasienam sev rokas, zinot, ka, piemēram, Lietuvā ir atšķirīga situācija?
Sauksim to īstajā vārdā – tā ir politiskas pauzes paņemšana. Ja gribi kādu jautājumu pavilkt garumā, pasaki, ka tev jākonsultējas ar kaimiņiem, jo šādas konsultācijas nevar pabeigt vienā dienā. Līdzīgi mums bija ar Otavas konvenciju par kājnieku mīnām, kad arī nevarējām paši neko izlemt, līdz kaimiņi mums iedeva "zelta pendeli" un mēs visi kopā no tās izstājāmies.
Lietuvai tiešām ir saistības, kuru pārkāpšana miera laikā var izraisīt "casus belli" (kalpot par formālu iemeslu un attaisnojumu karadarbības uzsākšanai). Latvijas austrumu pierobežas sliežu demontāža šo tranzītu neietekmē. Gluži pretēji – lietuvieši būtu ieinteresēti, lai mēs nepieļautu Krievijas militāro ešelonu virzīšanos caur Latvijas teritoriju uz Lietuvu, jo viņiem pašiem ar kontinentālo Krieviju tiešas dzelzceļa pārejas nav.
Mums ir divi dzelzceļa savienojumi ar Krieviju un viens ar Baltkrieviju. Jūs savā nesenajā analīzē esat akcentējis tieši Baltkrievijas dzelzceļa faktoru.
Nevaram koncentrēties tikai uz Krievijas dzelzceļa karaspēka spējām un aizmirst par Baltkrieviju. Pēc Padomju Savienības sabrukuma Baltkrievija saņēma daļu no PSRS dzelzceļa karaspēka un ir saglabājusi šīs unikālās apakšvienības un speciālistus.
Redzējām, kā 2022. gadā Krievijas karaspēks izmantoja Baltkrievijas dzelzceļu uzbrukumam Ukrainai.
Tāpat viņi gadiem ilgi trenējās mācībās "Zapad", kur viss Krievijas karaspēks ieradās Baltkrievijā tieši pa dzelzceļu, nevis pa autoceļiem. Tāpēc dzelzceļa savienojums ar Baltkrieviju rada tikpat aktuālu apdraudējumu kā savienojumi ar Krieviju.
Kā modernais dronu karš, kas pēdējos gados piedzīvo strauju attīstību, ietekmē dzelzceļa nozīmi militārajās operācijās?
Dzelzceļš joprojām ir ērtākais un jaudīgākais veids, kā lielos attālumos un ātri pārvietot milzīgu daudzumu militāro resursu. Lai mēs paļautos tikai uz droniem pret pretinieka loģistiku, mums pašiem jābūt dronu lielvalstij bez pēdiņām. Pašlaik ir pamats šaubīties, ka mums ir šādas spējas. Mums jāliek uzsvars uz klasiskajiem risinājumiem – kājniekiem, aizsargātu mobilitāti, pretmobilitātes pasākumiem un fizisku šķēršļu veidošanu.
Jau 2023. gadā pieņemtajā Nacionālās militārās mobilitātes plānā vēlamības izteiksmē tiek runāts par pilnīgu pāreju uz Eiropas platuma sliedēm visā valstī. Vai tas izklausās reāli?
Nākamgad man paliek sešdesmit, un nedomāju, ka piedzīvošu brīdi, kad viss mūsu dzelzceļa tīkls pāries uz Eiropas platuma sliedēm. Tas ir ļoti tāls stratēģisks risinājums.
Vienlaikus esošais sliežu platums ir priekšrocība pretiniekam, kura loģistika un apgādes modelis ir būvēts tieši šim standartam. Lai šo mīnusu neitralizētu, mums jau miera laikā ir jānojauc dzelzceļa posmi pierobežā. Nojaukti kilometri sliežu un uzbēruma pretiniekam var prasīt dienas vai nedēļas, lai to atjaunotu, nevis stundas, kā tas būtu, novēršot spridzināšanas radītus bojājumus. Laicīga sliežu ceļu nojaukšana, atbrīvotu mūsu jau tā trūkstošos resursus – nevajadzēs pēdējā brīdī sūtīt zemessargu vadus sargāt un spridzināt tiltus zem pretinieka "specnaza" uguns. Kāpēc likt saviem karavīriem mirt par to, ko mēs pilnīgi mierīgi varam izdarīt un novērst miera laikā, turklāt neko nezaudējot ekonomiski!
Vai ir kāds pamats cerēt, ka mūsu politiķi tomēr nolems rīkoties šajā jautājumā?
Es personīgi mazāk ceru uz mūsu pašu lēmējiem, bet vairāk uz NATO reģionālajiem aizsardzības plāniem. Tagad ir tapuši un apstiprināti detalizēti Baltijas valstu NATO aizsardzības plāni, kuros Polija un Baltijas valstis tiek skatītas kā viens reģions bez iekšējām robežām. Kad šajos detalizētajos plānos būs skaidri ierakstīts, ka konkrēti dzelzceļa posmi ir jāneitralizē vai jānojauc, mūsu politiķiem vairs nebūs vietas manevriem. No Briseles vai Vašingtonas nākušos priekšrakstus mūsu lēmēji parasti reti kad uzdrošinās apstrīdēt.
No Kārsavas stacijas līdz Krievijas robežai ir nepilni pieci kilometri, bet līdz Pleskavai, kur koncentrējas nozīmīgi Krievijas militārie resursi, – 125 kilometri. Ko par sliežu ceļa nojaukšanu Kārsavā domā iedzīvotāji, pašvaldība un uzņēmēji? Vai "Latvijas dzelzceļš" izvērtējis iespējamās sliežu demontāžas ietekmi uz dzelzceļa uzņēmuma darbību? "Latvijas Avīzes" rītdienas numurā lasiet temata turpinājumu.
KONTEKSTS
2022. gada 24. februārī Krievijas diktators Vladimirs Putins deva pavēli iebrukt Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija pierādījumu. Starptautiskā krimināltiesa (SKT) 2023. gada martā izdeva Putina aresta orderi par nelikumīgu ukraiņu bērnu deportāciju no okupētajām teritorijām Ukrainā.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties un reizi nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
![SIA "Lāses AM" saimnieki Dace un Aigars Melderi gan savas, gan Latvijas gaļas lopkopības nozares nākotni redz lielākas pievienotās vērtības produktu ražošanā. Saimnieki ar savu darbu pierādījuši, ka Latvijā var izaudzēt pasaules līmeņa liellopa gaļu. "Visa pamatā ir komandas darbs, aiz katra mūsu veiksmes stāsta stāv mūsu komanda," uzsver Melderi. FOTO: ULDIS GRAUDIŅŠ](https://media.lasi.lv/media/cache/lasi_article__card__xl__jpeg/uploads/media/image/202609210933146ab0cfaae5d88.jpg.jpeg "SIA \"Lāses AM\" saimnieki Dace un Aigars Melderi gan savas, gan Latvijas gaļas lopkopības nozares nākotni redz lielākas pievienotās vērtības produktu ražošanā. Saimnieki ar savu darbu pierādījuši, ka Latvijā var izaudzēt pasaules līmeņa liellopa gaļu. "Visa pamatā ir komandas darbs, aiz katra mūsu veiksmes stāsta stāv mūsu komanda," uzsver Melderi. FOTO: ULDIS GRAUDIŅŠ")
