10 °C
Ideju par par Latvijas sliežu savienojumu ar Krieviju un Baltkrieviju no tautsaimniecības ilgtermiņa interešu viedokļa vērtē ekonomists, kādreizējais "Latvijas dzelzceļa" valdes loceklis (2005–2019) Aivars Strakšas.
Kā kopumā vērtējat ideju par sliežu ceļu nojaukšanu mūsu austrumu pierobežas posmos, lai tādējādi kavētu militāristu pārvietošanos iespējama iebrukuma gadījumā?
A. Strakšas: Var jau nojaukt, bet tas viss kaut ko maksā, vai ne. Un naudiņas mums ir tik, cik nu ir. Un cik lielā apmērā mēs jauksim tos uzbērumus – no robežas līdz Daugavpilij, līdz Rēzeknei, līdz kurienei? Un tad ir tā nākamā lieta: labi, tagad nojauksim, bet pēc kaut kāda laika bērsim atpakaļ. Jo nevaru iedomāties, kā Latvijas ekonomika var attīstīties, ja tai nebūs sadarbības ar kaimiņiem.
Tomēr kā tad mums pareizāk rīkoties, lai X stundā aizkavētu iebrucēju?
Brīdī, kad ir reāls drauds, kad kaut kas sākas, tad mīnēšana un spridzināšana ir ātrs risinājums. Pieļauju, ka tas viss jau ir paredzēts mūsu aizsardzības plānos. Vienlaikus es nevaru iztēloties, kā modernajos kaujas apstākļos dzelzceļu var izmantot loģistikai tiešā frontes tuvumā – piefrontes joslā, kā tas bija Otrā pasaules kara laikā, kad ešeloniem pieveda tankus un tie no platformām devās kaujā. Tā vairs nav, tagad dzelzceļam jāatrodas dziļā aizmugurē, tam jābūt vismaz 20–30 kilometrus aiz frontes līnijas.
Jāņem arī vērā, ka Krievijā dzelzceļš ir spēcīgi organizēta un disciplinēta vienība un ja būs tāda vajadzība, viņi ļoti ātri atjaunos tos sliežu ceļus neatkarīgi no tā, vai noraksim mēs to uzbērumu vai ne. Protams, sliežu nojaukšana varbūt uz brīdi aizkavēs, bet jebkurā gadījumā tas nebūs tāds līdzeklis, kas traucētu uzbrukt vai liktu pārdomāt.
Tātad politisko lēmumu vismaz pagaidām sliedes uz Krieviju un Baltkrieviju neaiztikt jūs uzskatāt par pareizu?
Kā jau sacīju, padarīt tos ceļus nelietojamus var dažu stundu laikā, ja ir tāda vajadzība vai arī tie draudi sakāpinās līdz tādam līmenim. Šobrīd novērtējums par to, ka te varētu sākties iebrukums un karš ar NATO, oficiālajās aprindās nav augsts. Tad kāpēc tagad taisīt paniku un spēlēt politiku?
Neapšaubāmi šajā jautājumā saduras valsts drošības un ekonomiskās intereses. Kā jūs to sverat?
Šeit ir viena lieta: drošības pamatā ir ekonomika, nevis armija. Ekonomika nosaka to, cik lielu armiju tu vari uzturēt, cik ilgi un kā tu to vari apgādāt. Izšķiršanās par ekonomiku ir izšķiršanās arī par aizsardzības spējām. Nekad nav bijis tā, ka kaimiņos esošas valstis ilgstoši savstarpēji nesadarbojas tikai tāpēc, ka tām ir nepatīkama pagātne vai neatrisinātas lietas. Laiks iet uz priekšu un lietas mainās.
Esam neliela valsts, un mums jādomā ilgtermiņā. Jautājums ir par to, cik ilgi izteikti nedraudzīgu attiecību režīmā valsts var saglabāt savu neatkarību, esot tādas lielas impērijas pierobežā.
Ja skatāmies vēsturiskajās analoģijās, tur nekas skaists nesanāk. Ja mēs paši savu drošību bez alianses nevaram nodrošināt, jāsaprot, ka visas alianses gadu desmitos un simtos mainās. Nekas nav pastāvīgs. Līdz ar to attiecības tāpat ir jāuztur. Un tā tas ir daudzām mazām valstīm, kuras robežojas ar lielvalstīm. Pat Kanādai un Meksikai neiet vienkārši ar savu lielo kaimiņu.
Dzelzceļa kravu plūsma austrumu virzienā ir pamatīgi apsīkusi, un viens no Krievijas virzieniem jau kādu laiku praktiski atrodas dīkstāvē. Vai šāda infrastruktūra neiet postā un tā par katru cenu jāsaglabā?
Infrastruktūru bojā divi faktori. Pirmais ir nolietojums, kad pa to brauc. Otrs ir laika faktors – betona gulšņi ir paredzēti gadiem virs četrdesmit. Ja tur pašlaik neiet kravas, šo sliežu ceļu uzturēšana neko īpaši daudz nemaksā. Par to nevajadzētu uztraukties.
Dzelzceļa demontēšanas izmaksas noteikti ir lielākas nekā sliežu ceļu uzturēšana dažus gadus. Ja nojauksim, pēc tam nāksies atjaunot jebkurā gadījumā. Es nestādos priekšā, kā Latvija var attīstīties, ja tā ignorē savas iespējas tranzīta un tirdzniecības sadaļā.
Vai ticat, ka pārskatāmā nākotnē šie dzelzceļa koridori atkal atdzīvosies?
Scenāriju var būt ļoti daudz. Pirmais faktors: kāds būs Ukrainas kara iznākums – no tā izrietēs jauni scenāriji. No otras puses, ja Krievija ar ASV par kaut ko vienosies un Amerikas bizness nopirks jaudas Latvijas loģistikā, mūsu politiķiem pat nepaprasīs, vai vajag sadarboties. Lielais bizness visu laiku sadarbojas.
Latvijas Nacionālajā militārās mobilitātes plānā kā vēlamais ilgtermiņa risinājums minēta pilnīga pāreja uz Eiropas sliežu platumu visā Latvijā. Vai tas ir reāli?
Fiziski – jā, tas ir reāli, ņem un pārbūvē. Bet praktiski tas prasīs tik daudz naudas! Man pat bail iedomāties, cik desmitus miljardu tas aizsauktu līdzi. Un nākamais jautājums: kādai vajadzībai Latvijā ir sliedes uz ostām? Ostas darbojas tikai austrumu–rietumu kravām, citu kravu šeit nav. Kāpēc tad būvēt sliedes, ja pa tām nekas nebrauks? Pasažieriem jau nav nozīmes, pa kādām sliedēm braukt.
Tomēr vai tas būtu jēdzīgi no militārās mobilitātes viedokļa, lai atvieglotu sabiedroto atbalsta saņemšanu?
Vai militārā lieta ir domāta tam, lai valsts attīstītos, vai arī valsts ir domāta tam, lai visi strādātu tikai militārajai jomai? Tas ir apgriezts otrādi. Militārā nozīme tiek pārspīlēta. Lielus militāros formējumus pa dzelzceļu var pārvest tikai pirms konflikta sākuma. Konflikta laikā caur Suvalku koridoru neviens vilciens cauri neizbrauks. Savukārt līdz konfliktam visa apgāde notiks pa jūru – pāris lieli kuģi atved veselu divīziju, izkrauj un aizved, kur vajag. Kāpēc vajag 1435 mm platuma sliedes?
Ko pāreja uz Eiropas sliežu platumu nozīmētu tranzītam?
Tā būtu pilnīga atteikšanās no tranzīta. Kurš taisīs pārkraušanu uz Latvijas robežas? Kāpēc pārkraut no viena platuma uz otru Latvijā, ja var vest uz Tallinu vai Klaipēdu? Tās ir papildu izmaksas. Pāreja uz 1435 mm platuma sliedēm ir utopija. Mums nav miljardu, lai uzbūvētu kaut vai to pašu "Rail Baltica". Ja mēs gribam būt piederīgi Eiropas telpai, mums vispirms jāiemācās pašiem sevi pabarot un dzīvot par savu, nevis Eiropas naudu. Kamēr mēs to neiemācīsimies, mēs Eiropā būsim tādi, kurus var ietirgot, jo esam tikai izmaksas.
KONTEKSTS
2022. gada 24. februārī Krievijas diktators Vladimirs Putins deva pavēli iebrukt Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija pierādījumu. Starptautiskā krimināltiesa (SKT) 2023. gada martā izdeva Putina aresta orderi par nelikumīgu ukraiņu bērnu deportāciju no okupētajām teritorijām Ukrainā.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties un reizi nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
Ideju par par Latvijas sliežu savienojumu ar Krieviju un Baltkrieviju no tautsaimniecības ilgtermiņa interešu viedokļa vērtē ekonomists, kādreizējais "Latvijas dzelzceļa" valdes loceklis (2005–2019) Aivars Strakšas.
Kā kopumā vērtējat ideju par sliežu ceļu nojaukšanu mūsu austrumu pierobežas posmos, lai tādējādi kavētu militāristu pārvietošanos iespējama iebrukuma gadījumā?
A. Strakšas: Var jau nojaukt, bet tas viss kaut ko maksā, vai ne. Un naudiņas mums ir tik, cik nu ir. Un cik lielā apmērā mēs jauksim tos uzbērumus – no robežas līdz Daugavpilij, līdz Rēzeknei, līdz kurienei? Un tad ir tā nākamā lieta: labi, tagad nojauksim, bet pēc kaut kāda laika bērsim atpakaļ. Jo nevaru iedomāties, kā Latvijas ekonomika var attīstīties, ja tai nebūs sadarbības ar kaimiņiem.
Tomēr kā tad mums pareizāk rīkoties, lai X stundā aizkavētu iebrucēju?
Brīdī, kad ir reāls drauds, kad kaut kas sākas, tad mīnēšana un spridzināšana ir ātrs risinājums. Pieļauju, ka tas viss jau ir paredzēts mūsu aizsardzības plānos. Vienlaikus es nevaru iztēloties, kā modernajos kaujas apstākļos dzelzceļu var izmantot loģistikai tiešā frontes tuvumā – piefrontes joslā, kā tas bija Otrā pasaules kara laikā, kad ešeloniem pieveda tankus un tie no platformām devās kaujā. Tā vairs nav, tagad dzelzceļam jāatrodas dziļā aizmugurē, tam jābūt vismaz 20–30 kilometrus aiz frontes līnijas.
Jāņem arī vērā, ka Krievijā dzelzceļš ir spēcīgi organizēta un disciplinēta vienība un ja būs tāda vajadzība, viņi ļoti ātri atjaunos tos sliežu ceļus neatkarīgi no tā, vai noraksim mēs to uzbērumu vai ne. Protams, sliežu nojaukšana varbūt uz brīdi aizkavēs, bet jebkurā gadījumā tas nebūs tāds līdzeklis, kas traucētu uzbrukt vai liktu pārdomāt.
Tātad politisko lēmumu vismaz pagaidām sliedes uz Krieviju un Baltkrieviju neaiztikt jūs uzskatāt par pareizu?
Kā jau sacīju, padarīt tos ceļus nelietojamus var dažu stundu laikā, ja ir tāda vajadzība vai arī tie draudi sakāpinās līdz tādam līmenim. Šobrīd novērtējums par to, ka te varētu sākties iebrukums un karš ar NATO, oficiālajās aprindās nav augsts. Tad kāpēc tagad taisīt paniku un spēlēt politiku?
Neapšaubāmi šajā jautājumā saduras valsts drošības un ekonomiskās intereses. Kā jūs to sverat?
Šeit ir viena lieta: drošības pamatā ir ekonomika, nevis armija. Ekonomika nosaka to, cik lielu armiju tu vari uzturēt, cik ilgi un kā tu to vari apgādāt. Izšķiršanās par ekonomiku ir izšķiršanās arī par aizsardzības spējām. Nekad nav bijis tā, ka kaimiņos esošas valstis ilgstoši savstarpēji nesadarbojas tikai tāpēc, ka tām ir nepatīkama pagātne vai neatrisinātas lietas. Laiks iet uz priekšu un lietas mainās.
Esam neliela valsts, un mums jādomā ilgtermiņā. Jautājums ir par to, cik ilgi izteikti nedraudzīgu attiecību režīmā valsts var saglabāt savu neatkarību, esot tādas lielas impērijas pierobežā.
Ja skatāmies vēsturiskajās analoģijās, tur nekas skaists nesanāk. Ja mēs paši savu drošību bez alianses nevaram nodrošināt, jāsaprot, ka visas alianses gadu desmitos un simtos mainās. Nekas nav pastāvīgs. Līdz ar to attiecības tāpat ir jāuztur. Un tā tas ir daudzām mazām valstīm, kuras robežojas ar lielvalstīm. Pat Kanādai un Meksikai neiet vienkārši ar savu lielo kaimiņu.
Dzelzceļa kravu plūsma austrumu virzienā ir pamatīgi apsīkusi, un viens no Krievijas virzieniem jau kādu laiku praktiski atrodas dīkstāvē. Vai šāda infrastruktūra neiet postā un tā par katru cenu jāsaglabā?
Infrastruktūru bojā divi faktori. Pirmais ir nolietojums, kad pa to brauc. Otrs ir laika faktors – betona gulšņi ir paredzēti gadiem virs četrdesmit. Ja tur pašlaik neiet kravas, šo sliežu ceļu uzturēšana neko īpaši daudz nemaksā. Par to nevajadzētu uztraukties.
Dzelzceļa demontēšanas izmaksas noteikti ir lielākas nekā sliežu ceļu uzturēšana dažus gadus. Ja nojauksim, pēc tam nāksies atjaunot jebkurā gadījumā. Es nestādos priekšā, kā Latvija var attīstīties, ja tā ignorē savas iespējas tranzīta un tirdzniecības sadaļā.
Vai ticat, ka pārskatāmā nākotnē šie dzelzceļa koridori atkal atdzīvosies?
Scenāriju var būt ļoti daudz. Pirmais faktors: kāds būs Ukrainas kara iznākums – no tā izrietēs jauni scenāriji. No otras puses, ja Krievija ar ASV par kaut ko vienosies un Amerikas bizness nopirks jaudas Latvijas loģistikā, mūsu politiķiem pat nepaprasīs, vai vajag sadarboties. Lielais bizness visu laiku sadarbojas.
Latvijas Nacionālajā militārās mobilitātes plānā kā vēlamais ilgtermiņa risinājums minēta pilnīga pāreja uz Eiropas sliežu platumu visā Latvijā. Vai tas ir reāli?
Fiziski – jā, tas ir reāli, ņem un pārbūvē. Bet praktiski tas prasīs tik daudz naudas! Man pat bail iedomāties, cik desmitus miljardu tas aizsauktu līdzi. Un nākamais jautājums: kādai vajadzībai Latvijā ir sliedes uz ostām? Ostas darbojas tikai austrumu–rietumu kravām, citu kravu šeit nav. Kāpēc tad būvēt sliedes, ja pa tām nekas nebrauks? Pasažieriem jau nav nozīmes, pa kādām sliedēm braukt.
Tomēr vai tas būtu jēdzīgi no militārās mobilitātes viedokļa, lai atvieglotu sabiedroto atbalsta saņemšanu?
Vai militārā lieta ir domāta tam, lai valsts attīstītos, vai arī valsts ir domāta tam, lai visi strādātu tikai militārajai jomai? Tas ir apgriezts otrādi. Militārā nozīme tiek pārspīlēta. Lielus militāros formējumus pa dzelzceļu var pārvest tikai pirms konflikta sākuma. Konflikta laikā caur Suvalku koridoru neviens vilciens cauri neizbrauks. Savukārt līdz konfliktam visa apgāde notiks pa jūru – pāris lieli kuģi atved veselu divīziju, izkrauj un aizved, kur vajag. Kāpēc vajag 1435 mm platuma sliedes?
Ko pāreja uz Eiropas sliežu platumu nozīmētu tranzītam?
Tā būtu pilnīga atteikšanās no tranzīta. Kurš taisīs pārkraušanu uz Latvijas robežas? Kāpēc pārkraut no viena platuma uz otru Latvijā, ja var vest uz Tallinu vai Klaipēdu? Tās ir papildu izmaksas. Pāreja uz 1435 mm platuma sliedēm ir utopija. Mums nav miljardu, lai uzbūvētu kaut vai to pašu "Rail Baltica". Ja mēs gribam būt piederīgi Eiropas telpai, mums vispirms jāiemācās pašiem sevi pabarot un dzīvot par savu, nevis Eiropas naudu. Kamēr mēs to neiemācīsimies, mēs Eiropā būsim tādi, kurus var ietirgot, jo esam tikai izmaksas.
KONTEKSTS
2022. gada 24. februārī Krievijas diktators Vladimirs Putins deva pavēli iebrukt Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija pierādījumu. Starptautiskā krimināltiesa (SKT) 2023. gada martā izdeva Putina aresta orderi par nelikumīgu ukraiņu bērnu deportāciju no okupētajām teritorijām Ukrainā.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties un reizi nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
![SIA "Lāses AM" saimnieki Dace un Aigars Melderi gan savas, gan Latvijas gaļas lopkopības nozares nākotni redz lielākas pievienotās vērtības produktu ražošanā. Saimnieki ar savu darbu pierādījuši, ka Latvijā var izaudzēt pasaules līmeņa liellopa gaļu. "Visa pamatā ir komandas darbs, aiz katra mūsu veiksmes stāsta stāv mūsu komanda," uzsver Melderi. FOTO: ULDIS GRAUDIŅŠ](https://media.lasi.lv/media/cache/lasi_article__card__xl__jpeg/uploads/media/image/202609210933146ab0cfaae5d88.jpg.jpeg "SIA \"Lāses AM\" saimnieki Dace un Aigars Melderi gan savas, gan Latvijas gaļas lopkopības nozares nākotni redz lielākas pievienotās vērtības produktu ražošanā. Saimnieki ar savu darbu pierādījuši, ka Latvijā var izaudzēt pasaules līmeņa liellopa gaļu. "Visa pamatā ir komandas darbs, aiz katra mūsu veiksmes stāsta stāv mūsu komanda," uzsver Melderi. FOTO: ULDIS GRAUDIŅŠ")
