"Tādam būtu jābūt sabiedrības uzstādījumam, subsidējot lauksaimniecību! Tā vietā mēs subsidējam ķimizāciju, kas ir atkarīga no importētām izejvielām, izaudzēto ražu kraujam kuģī un sūtām uz Āfriku. Kāds ir sausais atlikums? Bankas šādu darbības modeli vairs nevēlas kreditēt, bet viena daļa lauksaimnieku nekādi negrib izkāpt no savas komforta zonas. Galvenais vektors no "kā mēs varam darīt labāk" ir pārcēlies uz "kurš rakstīja lauksaimniecības vadlīnijas Latvijas Bankai"," secina saimnieks.
Aprites ekonomika "Kolumbos"
Rumbas pagasta Aigara un Daces Melderes SIA "Lāses AM" savā "Kolumbu" saimniecībā ar bioloģisko metodi audzē piecu šķirņu un to krustojumu gaļas liellopus – aptuveni 500 kopskaitā, kā arī ilggadīgos zālājus un graudus. "Kolumbu" saimniecībā izveidoto aprites ekonomikas un dabai saudzīgās darbošanās modeli pērn augsti novērtēja gan Latvijas, gan arī starptautiskajā mērogā – saimniecība uzvarēja Pasaules Dabas fonda rīkotajā konkursā "Gada lauksaimnieks Baltijas jūras reģionā", bet Baltijas jūras valstu konkurencē "Kolumbus" atzina par otru vislabāko. Melderiem dabai, tostarp Baltijas jūrai, saudzīgā darbošanās ir kļuvusi par dzīves normu, un tā vienlaikus nodrošina stabilu un labu peļņu. Lūk, daži piemēri, kā darbojas "Kolumbos". Saimniecībā ilggadīgos zālājus vērtē ar ilgtspējības mērauklu, nevis kā vietu, kur ganās liellopi. Ganāmpulku ganības nepārgana, lai dzīvnieki nenomīdītu augsni un tā nekļūtu kaila, kas palielinātu sablīvēšanās un erozijas risku. Viens no svarīgākajiem "Kolumbos" audzētajiem kultūraugiem ir lucerna – tauriņziedis, kas piesaista no atmosfēras slāpekli. Tā ir arī ļoti vērtīga lopbarība, kas ar savu dziļo sakņu sistēmu uzlabo augsnes struktūru. "Bioloģiskajā saimniecībā tas ir īpaši svarīgi tāpēc, ka daļu augu augšanai vajadzīgā slāpekļa nodrošina dabiskā bioloģiskā procesā," tā D. Meldere. "Kolumbi" ir iecerējuši vēl paplašināt zālāju platības ar vismaz 60% lielu tauriņziežu īpatsvaru.
Auzas saimniecībā audzē ar mērķi saglabāt augsnes auglību ilgtermiņā. Saimniecība ar augu maiņu cenšas veidot sistēmu, kurā augsnei dod atpakaļ no tās izņemtās barības vielas. Lai zinātu, kas konkrētajam laukam ir vajadzīgs, visos "Kolumbu" laukos regulāri veic augsnes analīzes. "Mērķis ir panākt, lai iespējami lielāks slāpekļa un fosfora īpatsvars nonāktu augos un augsnē, nevis ar noteci tālāk ūdenstilpēs un Baltijas jūrā. Kūtsmēsli mums ir vērtīgs mēslojums, ar kuru barības vielas un organiskā viela atgriežas atpakaļ augsnē.
Manuprāt, tieši šeit sākas dabai draudzīgā saimniekošana – zināt, kas zemei ir vajadzīgs, un dot tai tieši tik daudz, cik augi spēj uzņemt, nevis iespējami vairāk.
Tas ir svarīgi arī Baltijas jūrai – noturot barības vielas augsnē augu audzēšanai, ir mazāks risks, ka tās ar noteci un izskalošanos nonāk Baltijas jūrā," saimniecības darbošanās modeli raksturo D. Meldere.
"Kolumbu" saimniecība trešo gadu piedalās LBTU īstenotā pilotprojektā, kur nosaka siltumnīcefekta gāzu un amonjaka emisijas bioloģiskajās un konvencionālajās saimniecībās. Efektīvāka barības vielu, īpaši slāpekļa, izmantošana var palīdzēt samazināt amonjaka emisijas un barības vielu zudumus, vienlaikus veicinot efektīvāku resursu izmantošanu un ilgtspējīgāku saimniekošanu. Zinātņu doktore Inga Muižniece teic, ka 2024. gadā saimniecībā aprēķinātais emisiju daudzums bija 3182,6 kg CO₂ ekv. uz zīdītājgovi gadā, kas ir viszemākais rādītājs no projektā vērtētajām gaļas liellopu saimniecībām.
Sāk zaļās infrastruktūras objektu būvniecību
Biedrībā "Zemnieku saeima" stāsta, ka tur ļoti labi apzinās lauksaimnieku ietekmi uz difūzo ūdeņu piesārņojumu, tādēļ jau vairākus gadus notiek sadarbība ar LBTU pētniekiem, lai šo izaicinājumu risinātu. "LIFE" programmas projektā "GoodWater IP" pie sešiem lauksaimniekiem esam iekārtojuši vairākus zaļās infrastruktūras objektus," stāsta Iveta Grudovska, biedrības "Zemnieku saeima" lauksaimniecības eksperte. "Tās ir buferjoslas, kā arī uz ūdenstecēm vai paralēli tām novietoti elementi, piemēram, šķeldas bioreaktori. Tādi ir uzbūvēti piecu zemnieku laukos." Viņa zina stāstīt, ka tieši šķeldas bioreaktori varētu būt visefektīvākie nitrātu noplūžu mazināšanai. "Esam ierīkojuši arī kontrolēto drenāžu. Atsevišķu saimnieku laukos tā gan varētu būt sarežģīti instalējama. Vienā objektā ir izveidota piesātinātā buferjosla: vērtēsim, kā tā darbojas. Patlaban notiek aktīvs monitorings, pētnieki ņem paraugus un testē zaļās infrastruktūras elementu efektivitāti. Pēc viena gada analīžu rezultātiem gan secinājumus izdarīt vēl nedrīkst. Saprotam, ka lauksaimniekiem būs jādarbojas, tomēr sabiedrībai ir jāsaprot, ka noplūdes dabā ar brīnumnūjiņu pārtraukt nevar. Arī pēc saimniekošanas pārtraukšanas nitrāti turpinās noplūst no augsnēm ar lielu organiskās vielas īpatsvaru."
Uzziņa
Kas ir eitrofikācija
- Eitrofikācija ir process, kas norisinās, kad pārāk daudz barības vielu nonāk ūdenī un izraisa pārmērīgu dažu sugu aļģu augšanu, jūras vides degradēšanos un aizaugšanu.
- Eitrofās ūdenstilpēs ir milzīgi ziedošu zilaļģu klajumi, kas ne tikai samazina ūdens caurredzamību, bet arī patērē visu ūdenī esošo skābekli, saindējot to, kas savukārt noved pie masveida zivju izmiršanas un nodara kaitējumu peldētāju ādai.
- Vienīgais veids, kā samazināt eitrofikāciju, ir samazināt piesārņojuma līmeni.
Avots: Pasaules Dabas fonds.
Eksperta komentārs
Bez saimniekošanas un vides pretnostatījuma
Magda Jentgena, Pasaules Dabas fonda Latvijas nodaļas valdes locekle: "Latvijai aizvien ir ļoti nozīmīgas dabas vērtības, tomēr tas nenozīmē, ka ar bioloģisko daudzveidību mums viss ir kārtībā. Būtisks izaicinājums ir dzīvotņu kvalitātes pasliktināšanās un ainavas vienkāršošanās.
Lauksaimniecības zemēs īpaši svarīgi ir saglabāt dabiskos zālājus, mitrājus, koku un krūmu grupas, mazās ūdensteces un palienes, kas ir svarīgi ne tikai dabai, bet arī pašai lauksaimniecībai, nodrošinot apputeksnēšanu, ūdens aizturēšanu, augsnes auglību un lielāku noturību pret sausumu un plūdiem.
Latvijā ir daudz darīts dabas vērtību apzināšanā – veikta biotopu kartēšana, notiek sugu un biotopu monitorings un dabas atjaunošanas projekti. Patlaban vissvarīgāk ir šīs zināšanas pārvērst reālās saimniekošanas izmaiņās. Arī sabiedrībā ir jāstiprina izpratne, ka bioloģiskā daudzveidība jāuztur visā ainavā, ne tikai īpaši aizsargājamās dabas teritorijās.
Eitrofikācija aizvien ir viena no visbūtiskākajām Baltijas jūras vides problēmām. Jūrā nonāk pārāk daudz slāpekļa un fosfora no lauksaimniecības un notekūdeņiem, kas veicina pārmērīgu aļģu augšanu un skābekļa samazināšanos, būtiski ietekmējot visu jūras ekosistēmu.
Labā ziņa ir tā, ka Baltijas jūras valstis ilgtermiņā ir spējušas samazināt barības vielu ieplūdi, īpaši uzlabojot notekūdeņu attīrīšanu. Tomēr aizvien liels izaicinājums ir izkliedētais piesārņojums, tostarp barības vielu zudumi no lauksaimniecības zemēm.
Nevajadzētu gan veidot pretstatījumu starp lauksaimniekiem un dabas aizsardzību. Lauksaimniecība rada būtisku barības vielu slodzi, tomēr tieši lauksaimnieku rokās ir arī liela daļa risinājumu.
Latvijā jau ir saimniecības, kas izmanto precīzo lauksaimniecību, starpkultūras, buferjoslas, pārdomātu kūtsmēslu apsaimniekošanu un uztur vērtīgus zālājus. Nākamais solis ir panākt, lai šīs metodes no atsevišķu progresīvu saimniecību iniciatīvām kļūst par ierastu un ekonomiski izdevīgu lauksaimniecības praksi."
Publikācija sagatavota ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu. Par publikācijas saturu atbild AS "Latvijas Mediji".
18 °C
