Bez digitālajiem mošķiem. Ingus Baušķenieka soloalbuma recenzija

Ir tādi mūziķi, kuri albumus izdod pēc tirgus loģikas — ik pēc diviem trim gadiem, lai nemitīgi par sevi atgādinātu un nepazustu no publikas acīm. Pa vidu viņi vēl piedalās kādos TV šovos vai labdarības projektos. Un tad ir Ingus Baušķenieks.

Ingus Baušķenieks. Es gribu dejot ar tevi

4/5

Dzelteno pastnieku leģenda savus ierakstus vienmēr izdevis tad, kad pašam šķitis, ka pienācis īstais brīdis, — bez skaļām reklāmas kampaņām, bez «storijiem» un paziņojumiem sociālajos medijos. Arī jaunais Baušķenieka desmit kompozīciju soloalbums Es gribu dejot ar tevi, kas 28. maijā publicēts Bandcamp platformā, pie klausītājiem nonācis klusiņām — ar tikai dažām lakoniskām paša autora publicētām rindām feisbukā: «Labs vakars visapkārt! Laipni aicināti nu uzklausīt!»

Šis ir jau devītais Ingus Baušķenieka solodarbs — loģisks turpinājums radošajam procesam, kas aizsākās ar Mājas dzīvi (1988), turpinājās ar Kluso okeānu, Digitālo ziemu, Sentiment et Melancholie un pirms četriem gadiem pavasarī izdoto albumu Mana pasaule. Lai arī šo gadu laikā mūzikas tehnoloģijas ir mainījušās līdz nepazīšanai, vecmeistars palicis uzticīgs savai metodei  — viņš vēl aizvien cenšas darboties analogi, tikai retu reizi izmantojot datoru un tajā mītošos «digitālos mošķus», kā viņš pats raksturo ciparu tehnoloģijas. «Protams, viss ir bez jebkādiem kompjūteriem!» viņš skaidro, uzsverot savu māksliniecisko izvēli laikmetā, kad aiz loga skaļi klauvē ne tikai digitālie, bet nu jau arī mākslīgā intelekta mošķi.Par jauno albumu Baušķenieks runā sev raksturīgā atturībā: «Tas ir visai personiska rakstura, pat visai intīms, tāpēc atstāšu pavēstītu tikai to, kas tajā dzirdams.» Viņš gandrīz nekad nav centies pārlieku skaidrot savu mūziku, atstājot interpretāciju klausītāju ziņā.

Albuma Es gribu dejot ar tevi iecere radusies 2022. gadā. «Pēkšņi uzskrēja ideja uzrakstīt «deju mūzikas» albumu,» viņš saka. Ieceres sākumpunkts gan bijis nevis ritms vai melodija, bet studijas eksperimenti. «Biju aizrāvies ar eksperimentiem sinhronizācijas jomā. Uzdūros knapi sajūtamām kvalitātes atšķirībām, fiksējot sekvences ar dažādiem aparātu iekšējiem pulksteņiem, to saskaņošanu.» No malas Baušķenieka teiktais varbūt izklausās pēc trakā profesora piezīmēm kādā laboratorijas žurnālā, taču tieši šādi eksperimenti meistara mūzikā allaž bijuši tikpat svarīgi kā melodijas vai teksti. Tiesa, dziesmu vārdi, kā viņš pats bieži atzīst, pēc zināmas radošas piepūles parasti atnāk pēdējie.

Ingus Baušķenieks "Es gribu dejot ar tevi".

Foto: Publicitātes

Es gribu dejot ar tevi tapis Bicycle Systems studijā Tērbatas ielā — vietā, kur dzimuši ne tikai Dzelteno pastnieku ieraksti, bet arī lielākā daļa Baušķenieka solodarbu. Jaunais albums tapis aptuveni četrus gadus, un gandrīz visus instrumentus iespēlējis pats Baušķenieks. Viņš arī veidojis aranžējumus un iedziedājis vokālās partijas. Vienīgās viesu balsis un instrumenti izmantoti ļoti mērķtiecīgi — tituldziesmā Es gribu dejot ar tevi dzirdama Diāna Rubene, savukārt skaņdarbā Tu esi izslēgusi mani perkusijas iespēlējis bundzinieks Rinalds Maksimovs.

Albuma saturs ir jauns — vienīgi noslēdzošās kompozīcijas Domāt un gaidīt muzikālais pamats nāk no gadsimta sākumā tapuša un tolaik neizmantota lentes ieraksta. 

Kompozīcijās varam saklausīt pasaules politikā nesen notikušo satricinājumu atbalsis — dziesmā Es aizveru acis, kas iesākas ar draudīgu Casio sintezatora motīvu, mūziķis izmantojis BBC radio ieskaņotus fragmentus no Davosas konferences, kur par galveno tēmu negaidīti kļuva iespējamā Grenlandes aneksija.

Fragmentos dzirdamas Urzulas fon der Leienas, Donalda Trampa un citu politiķu balsis. «Visapkārt pasaulē notiekošais ir jūtami mijiedarbojies ar iekšējo,» atzīst Baušķenieks. «Aizvilku garu vadu no vienas istabas līdz otrai un ierakstīju.»

Tradicionālā izpratnē šis nav nekāds deju mūzikas albums, ja ar deju mūziku saprotam disko, tehno vai house. Žanriski drīzāk tajā sakausēta agrīnā elektronika, psihedēlija un popsīgākās vietās arī sintpops. Šur tur ieskanas atsauces uz vācu klasiķiem Kraftwerk (Es gribu dejot ar tevi), šur tur saklausāmi ekscentriskie Talking Heads (Kā jau, tā jau) un, protams, daudz neapzinātu (vai pavisam apzinātu) atsauču uz Dzelteno pastnieku muzikālo valodu. Piemēram, šis albums nav izticis bez pastniekiem raksturīgā regeja — dziesmā Savā laivā izmantoti arī dažādi skaņu un trokšņu efekti. Liela daļa dziesmu veidotas raksturīgā kontrastā — pantu daļā dominē ritmiski deklamatīvs vokāls, kas balstās pulsa un teksta plūdumā, savukārt piedziedājumos Baušķenieks pāriet uz garām, stieptām melodiskām līnijām, kuras ieskauj blīvs sintezatoru slāņojums. Tas spilgti jūtams, piemēram, dziesmā Kā jau, tā jau. 

Ne visas desmit kompozīcijas atklājas vienlīdz pārliecinoši, un vietām Baušķenieka iecienītā atkārtojuma metode sāk darboties pret pašu dziesmu. Taču labākajos brīžos — Tu esi izslēgusi mani, Es gribu dejot ar tevi — viņa savdabīgā ritma, hipnotiskās balss un analogās elektronikas pasaule joprojām darbojas bez jebkādas nostalģijas palīdzības. Šis ieraksts nav mēģinājums atgriezties Dzelteno pastnieku ziedu laikos. Patīkamākais ir tieši tas, ka Baušķenieks 69 gadu vecumā joprojām dodas jaunos meklējumos un spēj papildināt savu kultūras kanonu ar vēl vienu izteiksmīgu un augstvērtīgu nodaļu.

Noklausies!

Materiāls tapis sadarbībā ar žurnālu "Ir".