Būt atvērtiem pasaulei. Saruna ar režisori Paulu Pļavnieci

Šodien, 11. jūnijā, Dailes teātrī gaidāma pirmizrāde koncertuzvedumam "Lauzto siržu klubs". Tas vēstīs par kāda paputējuša lokāla īpašniekiem, kuri tic mīlestībai no pirmā pārmītā vārda un, apņēmībā sakārtot desmit vientuļnieku mīlas dzīvi, sarīko "ātro randiņu" vakaru, kur katram dalībniekam ir tieši viena minūte un viena dziesma, lai iepazītos. Par koncertuzveduma režisori Paulu Pļavnieci mēdz teikt, ka viņas darbu estētiku raksturo teicama humora izjūta, prasme strādāt komandā, kurā visiem vienlīdzīgas tiesības uz radošu viedokli, kā arī interese par savu laiku un sava laika tekstiem.

"Lauzto siržu kluba" apraksts pauž gaišu, sirsnīgu un nedaudz vecmodīgu iestudējumu, vai tāds tas arī būs?

P. Pļavniece: Tajā satiksies cilvēki ar salauztām sirdīm, kuri šai problēmai meklē kādus risinājumus. Uzvedums noteikti iecerēts gaišs, bet zināmā mērā arī melanholisks, dažos brīžos varētu būt arī nedaudz smieklīgs. Skanēs latviešu deju un popmūzikas zelta fonds, pērles, kas ir aktuālas un populāras cauri laikiem un vai ikvienam laiku pa laikam skan fonā.

Vēlāk jūsu vasara būs piepildīta ar Valmieras vasaras teātra festivālu…

Festivālā atgriežas skatītāju un mūsu, veidotāju, ļoti iemīļotā izrāde "Marija un zibens". To jau gan bijām nolikuši plauktā, bet tad festivāla organizētāji nāca ar ierosinājumu atkal izrādi izspēlēt, jo šajā, desmitajā festivāla gadā, rādīsim dažas no gadu gaitā būtiskākajām izrādēm. Esam tik ļoti priecīgi atkal savākties un uzspēlēt badmintonu! Aicināsim arī uz svinīgo festivāla atklāšanas notikumu – retrospektīvas popup izstādes "Desmit reizes vasara" atklāšanu. Ekspozīcijas veidošanā piedalīsies liela daļa līdzšinējo festivālu mākslinieku un par ieejas biļeti derēs arī jebkura no festivāla desmit gados iegādātajām biļetēm.

Kas jūs uzrunā piedalīties Valmieras vasaras teātra festivālā?

Ļoti uzrunā videi un telpai pielāgots teātris, manam darbam tuvākais un mīļākais formāts. Aizrauj arī festivāla atmosfēra, un, daudz strādājot nevalstiskajos teātros, tā liekas ļoti simpātiska. Nebaidos no tā, ka var gadīties, ka visu nākas darīt pašai, pat šajā apstāklī mīt jauks radošums un brīvība. Kad un kur, ja ne vasarā un ārpus Rīgas! Protams, iedvesmo arī skatītāji, jo, liekas, festivāla publika vienmēr ir labā noskaņojumā, un mūsu uzdevums ir viņu garastāvokli nesabojāt, padarīt to vien labāku. Valmieras vasarā ir īpaša festivāla gaisotne, tā pat nav salīdzināma ar jebkuru citu pieredzēto Latvijas festivālu.

Jūsu iestudējumi radušies ļoti dažādos Latvijas teātros…

Tā ir brīvība, man patīk ļauties tam, kur mani nes, turklāt savus ceļus lielākoties eju kopā ar domubiedriem. Katram – lielam vai mazam, valstiskam vai nevalstiskam teātrim, ir sava aura, un tās nomaiņa ikreiz liekas interesanta. Varbūt varētu teikt, ka vislabākā atpūta ir darba maiņa, turklāt katra telpa, organizācija dod savu pienesumu radošumam, nāk ar savu enerģiju un jaudu, kuras palīdz mākslai neiet pa vienu ceļu. Vides mainīšana dod iespēju rokrakstam kļūt dažādākam. Darba pietiek, esmu pateicīga, ka īpaši šī sezona bijusi ļoti piepildīta.

Iestudējumiem atslēgu, izejas punktu mēģinu atrast pati sevī. Izrādes veidoju tā, kā tas, vismaz sākotnēji, šķiet interesanti man, jo zinu, ka tad būs būtiski arī skatītājam. Man ļoti svarīgs ir balanss, nav tā, ka domāju par mākslu vien un nevienu neapkalpoju, bet, ja kas satrauc, sāp, liekas smieklīgi vai uzjautrinoši, dažreiz izklaidējoši, tad tā būs arī citiem, esmu daļa no sabiedrības.

Minējāt, ka nevienu neapkalpojat, bet radošs cilvēks jau kalpo savai publikai, tautai.

Tieši tā, bet esmu daļa no tautas, tāpēc, runājot par to, kas aktuāli un būtiski man, neizbēgami ceļā sajūtu kopējo domāšanas procesu. Tiesa – cik skatītāju, tik dažādas gaumes un vēlmes; kompasam ir jābūt, tas jājūt, jo neviens no tautas jau nezvana pa tālruni un nenosauc konkrētus kritērijus, ko vajadzētu, ko gaida.

Ir svarīgi saprast, ka dažādībā arī ir spēks, bieži vien daļa no problēmas ir mūsu vēlmē cilvēkus, iedzīvotājus unificēt, piegriezt visus pēc vienas vērtību skalas. Tā nav un nekad nebūs, un, to apzinoties, uz lietām var raudzīties citādi, kategorisms un viedokļa uzspiešana noteikti nav īstais ceļš, ko iet, it īpaši mūsdienās.

Brīžiem salīdzinājumā ar citām valstīm varam būt lepni par to, ko un kā Latvijas teātros runā no skatuves…

... vai arī, salīdzinot ar citiem laikiem. Tomēr bijuši arī gadījumi, kad ar dažiem Latvijas māksliniekiem noteikti sabiedrības pārstāvji izrīkojas gluži kā viduslaikos. Tas ir jautājums par mākslas brīvību, bet, šķiet, liela daļa atbildes slēpjas apstāklī, cik nopietni katrs sevi uztveram, tādā brīdī būtu ļoti svarīga pašironija.

Vai radošajā jomā Latvijā jūtat pietiekamu dažādību, varbūt gan teātra veidotāji, gan publika atrodas vienā burbulī?

Tā jau gan ir bijis vienmēr, dažādību allaž vajag vairāk. Piemēram, aizbraucot ceļojumā uz Āfriku, ieraugi citu kultūru – ir sarkana zeme, ziloņi un sievietes krāsainos tērpos, kas nes uz galvas ūdens krūzes un uz muguras piesietu bērniņu… To pieredzot, cilvēks par pasauli kopumā sāk citādi domāt; noderīga jau ir jebkura redzesloka pavēršana. Esmu ļoti pateicīga, ka Latvijā notiek starptautiskais Jaunā teātra festivāls "Homo Novus", kur katru gadu brauc visdažādākie mākslinieki. Vienlaikus – daļu no mūsu valsts teātru profesionāļiem tur nekad neredz, bet tā būtu tik brīnišķīga iespēja, mākslu taču pieved klāt! Visdažādākās iespējas ir ikvienam, bet neviens cita vietā jau neradīs, ir jābrauc un jāskatās, pašapmierinātība ir bīstama.

Kā izjūtat pašapmierinātības līmeni mūsu sabiedrībā, cik tuvu esam Kārļa Skalbes pasakā aprakstītajām debesīm, kur karoti varētu aiz mākoņmalas aizbāzt?

Man tiešām šķiet, ka mums vajadzētu plašāk atvērt acis un ieraudzīt, ka pasaule ir lielāka, plašāka, nekā tā šķiet. Atvērt acis vajadzētu gan sabiedrības, gan katra indivīda kontekstā, jo stāsts lielajā, dažādajā un krāsainajā pasaulē jau nav tikai par tevi, par mums. Tik izplatītā uz sevi vērstā domāšana ir pazīme, no kuras ceļas daudz un dažādu kašķu un problēmu. Pieredzot vairāk lietu, esot atvērtākam, pasaules izjūta izmainās, tādos brīžos nav jāpieliec savi ideāli vai standarti, bet notiek teju maģiska savienošanās. Katrs arī personiskā līmenī kļūst diženāks, viens pret otru spēj būt iecietīgāks un pieņemošāks, un uz šīs zemes stāv stingrākām kājām, spēj pieņemt lēmumus, kuri balstīti kritiskā domāšanā.

Izrādē "Marija un zibens" tiek runāts, ka par rētām ir kauns. Vai mēs neslīkstam tādā kā ideālajā dzīves skatā, ka katras estētiskas novirzes, katra savādība brīžam tiek uzskatīta par kaunu?

Varu piebilst, ka mums, latviešiem, kauns ir ļoti raksturīga īpašība. Tā nav laba sajūta, turklāt no tās tālāk rodas skaudība un nenovīdība. Par to būtu jārunā un vajadzētu iet gluži terapeitisku ceļu un no šāda kauna tikt vaļā.

Varbūt Valmieras vasaras teātra festivāls varētu būt daļa no šādas terapijas?

Reiz iepriekšējos gados pēc izrādes pienāca raudoša meitene, kura pateicās par to, ko darām, jo no skatuves paužot tieši to, kā viņa jūtoties, bet līdz tam ne ar vienu nebija spējusi par to runāt. Man liekas, ir ārkārtīgi svarīgi apzināt šo problēmu – tas ir stāsts par jauniešiem, un, ja viņi pēc izrādes jūtas tik ļoti satricināti, ka atzīst, ka par savām izjūtām nekad nav runājuši, tad pavisam kaut kas nav kārtībā, mums jauniešiem būtu jārada vide, kurā var justies brīvi un izpaust to, kas viņi ir un kādi viņi ir. Vide, kurā izpausties un nejusties citādi, nepieņemti.

Tas ir arī augsts vērtējums izrādei – tik dziļi uzrunāt skatītāju…

Mēs toreiz jutāmies ļoti pagodināti un priecīgi – spējām panākt, ka kāds cilvēks jūtas pieņemts, sajūtas labi, sajūt, ka ar viņu viss ir kārtībā. Tas gan vairs nebija stāsts par mākslu, bet par mūsu sabiedrību un mūsu līdzāsbūšanas vērtībām un iespējām.

Izrādē "Marija un zibens" jau tieši ir stāsts par brīvību, par to, ka vari būt tieši tāds, kāds esi, un nevienam nebūtu jāuzspiež kas cits, ne jāliek arī justies slikti par sevi. Jau iepriekš minēju, ka katram būtu jāatrod savs veids, kā, redzot tālu un plaši, brīvi stāvēt ar abām kājām uz zemes, ieraudzīt arī citus ar savām vēlmēm un vajadzībām, un atrast kopīgo sadzīvošanu.