Armands Znotiņš: Slavenību kults

Plasido Domingo Dzintaru koncertzālē? Vai tad viņa karjera nebeidzās jau pirms divdesmit gadiem? Jā, beidzās gan, bet ir publika, kura to joprojām nezina, – vulgāri un nekaunīgi agresorvalsts pilsoņi, kuriem Latvijas valsts ierēdņi ar nodurtu galvu un salīkušu muguriņu ir pārdevuši uzturēšanās atļaujas un kuri tad nu nopērk biļetes uz 85 gadus veca operdziedātāja koncertu, jo viņš taču savulaik uzstājies kopā ar Lučāno Pavaroti un Hosē Karrerasu.

Biļešu cenas ir vēl augstākas nekā jebkur citur civilizētajā pasaulē, bet pats Plasido Domingo droši vien no Dzintaru koncertskatuves augstumiem ar vāji slēptu uzjautrinājumu noskatās uz visu šo zvērudārzu. Ak jā – bet repertuārs? Varbūt latviešu klasiķi, jo galu galā koncertā uzstājās arī Kristīne Opolais? Varbūt kaut kas no spāņu mūsdienu mūzikas? Nebūt ne – itāļu 19. gadsimta standartrepertuārs un pavisam izklaidējoši opusi. Lieki teikt, ka ar mākslu un elementārāko ētiku tam visam nav nekādas saistības.

Armands Znotiņš, muzikologs.

Foto: Latvijas Avīze

Grigorijs Sokolovs atkal Latvijā? Jā, tiešām, un programmā atkal absolūta klasika – Bēthovens un Brāmss. Lai nu būtu, bet vai konkrētais apjoms nav tomēr nedaudz par mazu divdaļīgai soloprogrammai? Atbilde zināma jau iepriekš – jā, bet piecas piedevas. Ķeniņa sonāšu nav, Mediņa dainu nav, Garūtas prelūdiju nav, Vītola variāciju nav, toties ir piecas piedevas. Klausītāji aplaudē vēl un vēl, jo viņi taču ir atnākuši uz "pasaulē slavenākā pianista" koncertu, solists uz skatuves atgriežas vēl un vēl, jo publikas atzinība viņam nozīmē tik daudz, ka no skatuves viņu varēs dabūt nost tikai ar buldozeru – citiem vārdiem sakot, nav izturēts pārbaudījums ar slavu. Un nav izdziedinātas arī bērnības traumas, sākot ar izmisīgu vēlēšanos par katru cenu izpelnīties mīlestību no mammas un tēta un beidzot ar nespēju pārvarēt kolonizatora un "īstenās kultūras nesēja" uzpūtību. Šie divi gadījumi ir gan līdzīgi, gan atšķirīgi, jo Grigorijs Sokolovs patiešām joprojām atrodas, citējot mārketinga paziņojumu, "klavierspēles Olimpā", turpretī Plasido Domingo labāk vajadzētu vienkārši atpūsties. Taču, ja vien cilvēkam ir kaut nedaudz alerģijas pret slavenību kultu, uzreiz rodas jautājums par repertuāru. Un te vēl trešais piemērs – Andrea Bočelli. Kādēļ man šis itāļu tenors un tas, ko viņš dzied (protams, tikai pēc tam, kad ir izturēta visa bezgalīgā kavēšanās un daudzkārtējie iesildītāji), būtu jāklausās Mežaparka estrādē? Lai viņš vispirms sagatavo kamermūzikas programmu Mazajā ģildē ar Dārziņa un Kalniņa solodziesmām, tad arī parunāsim. Ak, Andream Bočelli to nekādi neļauj darīt ļaunie menedžeri? Jā, tas nu gan ir paraugs pieauguša vīrieša attieksmei pret mākslu un dzīvi.

Galvenā tēze un būtiskākā pārliecība – jo solists, orķestris, kameransamblis ir slavenāks un izcilāks, jo lielāka nepieciešamība, lai šo viesmākslinieku repertuārā būtu kāds latviešu komponista jaundarba pirmatskaņojums. Variantu netrūkst – alfabētiskā secībā no Aleksandra Avrameca līdz Annijai Annai Zariņai. Tālāk jau seko pirmā atkāpe – ja nekādā ziņā nav iespējami pirmatskaņojumi, var programmā iekļaut jebko no agrāko paaudžu latviešu meistariem – Tālivaldi Ķeniņu vai Pēteri Plakidi, Jāni Ivanovu vai Gundari Poni, burtiski jebko. Otrā atkāpe – tā vietā var izvēlēties arī kaut ko no mūsdienu mūzikas pēc principa: "Lūk, mums ir kāds jauns, izcili talantīgs spāņu, itāļu vai vācu komponists, par kuru jūs neko nezināt, – tad nu klausieties." Trešā atkāpe – jūs sakāt, ka šī programma ieplānota Baltijas koncertturnejas ietvaros, kur nekādi nesanāk pievērsties tieši latviešu mūzikai? Nu, tad atbrauciet uz Latviju ar kādu Žibokles Martinaitītes vai Līsas Hiršas darbu, būšu par to tikai priecīgs.

Un tad ir sasniegta galējā robeža. Ja atbilde vienalga ir viena un tā pati: "Nē, nekādā gadījumā, tikai un vienīgi standartrepertuārs", tad labāk šī koncerta vietā izvēlos kādu teātra izrādi. Kaut vai tādēļ vien, ka tajā nav piedevu – izrāde beidzas, un visi dodas mājās. Vismaz šai ziņā aktieri un režisori ir saprātīgāki par mūziķiem.