"Vēsture notiek arī šodien — ar tevi". Saruna ar filmas "Uļa" mākslinieci Ievu Jurjāni

Septembra vidū Latvijas pirmizrādi Rīgā un pēc tam arī kinoteātros visā valstī piedzīvos režisora Viestura Kairiša jaunākā spēlfilma "Uļa". Filma balstīta leģendārās Latvijas basketbolistes Uļjanas Semjonovas biogrāfijā, un vizuāli un emocionāli spēcīgais stāsts par identitāti, pieaugšanu un piederības meklējumiem, pasaules pirmizrādi piedzīvoja šā gada Kannu kinofestivālā.

Uļa ir vecticībnieku pusaudze, kuras augums tuvojas diviem metriem – kad viņas klases fotogrāfija nonāk basketbola treneru rokās, Uļa tiek aizvesta uz Rīgu, lai pievienotos slavenai basketbola komandai. Cīnoties ar savu augumu un identitāti, viņa cītīgi trenējas, taču drīz saprot, ka viņai jāizdara viena no svarīgākajām izvēlēm savā mūžā – paslēpties vai kļūt par labāko basketbolisti pasaulē.

Režisora Viestura Kairiša filmas "Uļa" idejas autors un galvenās lomas atveidotājs ir aktieris Kārlis Arnolds Avots, taču šoreiz "Kultūrzīmes" uz sarunu par filmas tapšanu un savu redzējumu aicināja filmas mākslinieci Ievu Jurjāni.

Ieva Jurjāne.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Kā, iztēlojoties pagājušā gadsimta sešdesmitos gadus, spējāt tik dziļi ieskatīties pat detaļās?

I. Jurjāne: Protams, tai laikā un vidē neesmu dzīvojusi, bet pati savas skolas gaitas sāku noskaņas ziņā gluži vai lauku skoliņā, kas atradās Berģos. Toreiz, izkāpjot no 28. autobusa un ejot uz muižas ēkā iekārtoto pamatskolu, gadījās rīti, kad bija jāpagaida, lai vispirms ceļam pārdzen kolhoza govju ganāmpulku, un tikai tad skolnieciņi varēja tikt līdz skolai. Sava pieredze ir neatņemams radīšanas materiāls. Atceros gan gaisa temperatūru, gan smaržas un smakas, līdz ar to arī pazinu lauku rītus un ceļus, vien tā sajūta bija ticami jāiekomponē kinolentē. Tiesa, mūsdienās atrast un iekārtot, piemēram, lielu, autentisku 60. gadu lopu kūti bija gana sarežģīts darbs.

Veicot vēsturisko izpēti un meklējot sporta zāles, kurās varētu filmēt basketbola ainas Rīgā, nonācām arī tajā pašā Daugavas sporta namā, kur savulaik trenējās Uļa. Zāle gan filmēšanai nederēja, kopš tiem laikiem tur veikti moderni uzlabojumi. Tomēr sanāca, ka arī tajā vietā atradu atmiņas no agras bērnības, kad notika Mākslas dienu basketbola turnīri, tajos piedalījās arī mans tēvs. Pati sevi gan par īpaši sportisku nesauktu. Filmas vajadzībām pētīju pieejamos materiālus Basketbola muzejā un citur. Ir specifiskas lietas, kas raksturīgas katram laikam. Sešdesmitajos gados ritēja manu vecāku jaunība, šodienas acīm tas bija vizuāli šarmants, bet patiesībā arī kontrastu pilns laiks. To visu vajadzēja ietvert filmā.

Strādājot pie vēsturiskā, mani allaž fascinējuši un iedvesmojuši foto un kino arhīvi. Senajos uzņēmumos cilvēki ir dabiski, un pārsteidz, cik neviltoti agrāk esam bijuši pat sastingušā fotogrāfijā. Mūsdienu cilvēka kustības un pat vaibsti ir savādāki, tagad nepārtraukti sevi kontrolējam, fotografējoties mums būtiski pozēt; sejas un pat vaibsti paliek arvien līdzīgāki, spilgtu tipāžu mēdz trūkt, nemaz nerunājot par koriģētajām sejām, uzacīm, zobiem, nagiem un visu pārējo. Lai atrastu aktierus un masu skatu dalībniekus vēsturiskajām filmām, arvien nākas meklēt dabisko cilvēkos. Mūsdienu cilvēkam tik tiešām nereti sagādā grūtības neviltoti smieties vai raudāt, būt dabiski klātesošam, empātiskam.

Filmā tēlotais, patiesā dzīvē balstītais pieaugšanas stāsts ir gluži kā personības tapšanas esence. Nu jau no savas pieredzes varu spriest, ka pieaugšana, izrādās, turpinās visu dzīvi: pārvari vienu identitātes krīzi, bet tad jau priekšā nākamā. Daudziem kā milzīgs pārsteigums nāk arī sapratne, ka iekšpusē paslēptā personība noveco pavisam citā tempā nekā ārēji redzamais cilvēks. Manuprāt, cilvēka dvēselei jau nemaz nav vecuma, visu laiku krājas dažādi uzslāņojumi, un katrs notikums tevī atmodina citu reakciju – vienreiz tu reaģē kā bērns, citreiz – kā viedais, un tam nav liela sakara ar to, kāds ārēji izskaties, reakciju vai rīcību diktē tavas dziļākās emocijas un pieredze.

Kamēr esi jauns, laimīgi tici, ka pienāks kāds noteikts vecums, kad jau nu gan jutīsies par sevi pārliecināts, drošs un tālāk viss ies gluži kā pa sviestu. Tomēr prasības tikai aug un aug, izrādās, pieaugšana ir visa mūža uzdevums, kaut arī pēc zināma vecuma tā vairs nenotiek tik fiziski redzami.

Toreiz, Uļas jaunībā, bija pavisam cita valsts iekārta.Vai mūsdienu skatītājs filmas laiku spēs sasaistīt ar sevi?

Pilnīgi noteikti arī šodien jaunam cilvēkam sevi dzīvē atrast un nostabilizēt nav vieglāk kā toreiz. Lai kāda būtu glazūra, nekas jau nepasargā no galvenajiem jautājumiem. Savukārt – jo vairāk apmāna, kas atrodas virspusē, ārējos priekšstatos un izskaistinājumos, jo sāpīgāka ir satikšanās ar patiesību. Vienīgais un cauri laikam pastāvošais ir pats cilvēks un tā pieaugšanas stāsts.

Vai sākumā jūs nemulsināja, ka aktieris Kārlis, vīrietis, pārtaps meitenē, sievietē – Uļā?

Mani tas nemulsināja nemaz. Citā gadījumā, iespējams, būtu uzmanīga un skeptiska, nesimpatizēju uzkonstruētiem gājieniem, kas galvenokārt kalpo uzmanības pievēršanai, virspusēji aktualizējot kādas pasaulē skaļas tēmas. Zinu ieceres tapšanu kopš pašiem sākumiem. Šajā gadījumā mums, kā teikt, tīras rokas, Kārlis pats bija tas, kas bija izauklējis ideju nospēlēt Uļu, un viņam bija dziļi personīgi iemesli. Viņš Uļu apbrīno. Kad, studējot aktiermākslu, Dostojevska etīdē no "Nozieguma un soda", kur citas lomas bijušas jau aizņemtas, gribējis nospēlēt augļotāju, kuru Roskoļņikovs nosit, tad mamma teikusi, ka Kārlis būšot "nenormāli gara augļotāja, kā Uļjana Semjonova". Citam šāds salīdzinājums liktos komisks, bet viņam tajā brīdī tas licies skumjš, jo, būdams topošais aktieris, arī uzreiz sapratis, ka, pateicoties savam lielajam un garajam ķermenim, viņam, iespējams, nebūs pieejamas daudzas kārotās lomas. Tādos brīžos var nākt arī atklāsme, ka, ja tev nav iespējama viena lieta, tad varbūt iespējams kas pilnīgi cits, tiesa gan, arī par to tāpat būs jācīnās. Kārlis sevī ar Uļu sajuta kādu dziļu iekšēju līdzību, kā viņš man Kannās teica – zini, mēs, garie, saskatāmies. Turklāt – viņš nāk no sportiskas ģimenes, kur skaidri saprotama dzīve kā treniņš un izaugsme caur to. Viņa mamma ir sporta skolotāja.

Tagad Kārlis jau daudz vairāk piedzīvojis gan dzīvē, gan karjerā. Toreiz, kad viņam radās šī ideja – iemiesot Uļu –, viņš bija profesijā pavisam svaigs un nenobružājies. Nedomāja un neapzinājās, no kura rakursa viņš izskatās simpātiskāks tai vai šai auditorijas daļai. Filmas tapšanas laikā bija aizraujoši būt klāt, palīdzēt īstenoties lielajam Kārļa aktieriskajam uzdevumam.

Cik būtiski jums ir radīt filmas par Latvijas vēsturi? Varbūt, meklējot detaļas un uzburot agrākos laikus, ir kāds kopējais vēstījums?

Tas ir tāpat kā pieaugot, kad arvien vairāk saproti, kāda nozīme ir tavai izcelsmei un personīgajai vēsturei. Būtiskas ir tavas personīgās vides un ģimenes simpātiskās un komplimentārās, kā arī problemātiskās īpašības. Caur savu ģimeni, caur savu DNS esam iesaistīti savas dzimtas un Latvijas vēsturē – tikpat veselības, kā kultūras jautājumos. Ar laiku saproti, cik maz tu zini, esam taču aizņemti, jādzīvo sava dzīve, gribas nodarboties ar saviem radošajiem uzdevumiem. Tomēr ik pa brīdim attopies vai kāds tev atgādina, ka arī tev tuvu cilvēku dzīves notikumi bijuši saistīti ar lieliem vēstures pagriezieniem. Saproti, ka tikpat labi vēsture notiek arī šodien – ar tevi.

Manuprāt, identitātes jautājums latviešiem kļūst arvien svarīgāks dažādās sarežģītās situācijās. Tomēr, lai kas arī notiktu šodien, vērts zināt, ka iepriekšējo paaudžu vēsturē jau ir notikušas smagas kolīzijas, un tomēr šeit bijis daudz iedvesmojošu, rīcības spējīgu cilvēku. Tad jūties mierīgāks, stabilāks, drosmīgāks, pašpārliecinātāks un stiprāks. Šis spektrs ir milzīgs – piedzīvojumu meklētāji un vienkārši ļaudis, neprātīgi, bet idejām bagāti cilvēki un arī ārkārtīgi prātīgi, kas kopā pa ķieģelītim vien ielikuši Latvijas būvniecībā. Šos ķieģelīšus viņi likuši, gan būdami zemnieki, gan baņķieri, gan politiķi, gan mākslinieki un sportisti, un neviens nav bijis veltīgs. Turklāt katram bijušas arī kādas nobīdes, īpatnības, vājības, un tieši šīs nobīdes bez kāda plakātiska pulējuma viņus padara par mums saprotamiem cilvēkiem. Man Latvijas vēsture liekas ārkārtīgi interesanta tieši caur personībām, lai gan padomju laikos, un bieži aiz inerces vēl joprojām mums centušies iegalvot vienkāršotus vispārinājumus. Mēs joprojām tik daudz ko nezinām, nespējam aptvert piemēram, par baltvāciešiem un viņu ieguldījumu šajā vietā, šajā zemē. Gribam redzēt melnbalti.

Ceļojot pa Latviju, ainavā bieži var pamanīt vēsturi – atpazīt seno muižu teritorijas, to alejas un parkus. Pat pavisam aizaugušā vidē, gluži kā glezniecībā vai mūzikā, kur kompozīcija ir viss, joprojām var sajust struktūras stabilitāti. Ir jābūt bāzei, tā var pat aizaugt, uz laiku pastāvēt disharmonija, bet, to atkal mazliet iztīrot, parādās īstums, skaidrība. To var salīdzināt ar Gustava Mālera kompozīciju klausīšanos: viņš apzināti rada tādu kā greizu sāpīgumu, bet pēc tā atkal iznirsti dzidrā avota ūdenī.

Uļai viņas ļoti skarbajā pieaugšanas stāstā bija neticama mērķtiecība.

Jā, mērķtiecība un labā griba. Labā griba arī izvēlēties augstus ētiskus standartus, kas nozīmē arī zināmu atteikšanos, neizpatikšanu katrai savai vēlmei un būt arī skarbākam pret sevi. Bez sajūtas, ka katram savs krekls tuvāks. Pasaule šobrīd ir ļoti ātra un nevar prognozēt, kā katrs lēmums izmainīs situāciju, bet katrā ziņā lēmumi, sākot ar paša privātajiem un tad tālāk ar sabiedriskajiem un valsts lēmumiem, tomēr būtu jāsamēro ar seno sirdsapziņas jēdzienu. Tas bieži gan tagad netiek aktualizēts…

Pat pats vārds "sirdsapziņa", šķiet, sāk aizmirsties...

Jā, esmu domājusi par vārdiem, kas pazūd no leksikona, un kurš un kas ir tas, kas tos izvelk atkal ārā. Sirdsapziņa izteic sirdi un apziņu, tas ir superietilpīgs un nebūt ne sentimentāls vārds. Filma par Uļu arī ir tāds ceļojums sirds apziņā.

+13 foto

Spēlfilmas "Uļa" filmēšanas aizkulises

Viestura Kairiša spēlfilmas "Uļa" filmēšanas process.

Filmas "Uļa" aizkulises.

1 / 13

Foto: Publicitātes