Partly Cloudy 19.8 °C
P. 07.09
Ermīns, Regīna
SEKO MUMS
Reklāma
"Mēs esam sākuši dzīvot pasaulē, kurā karš sajaucies ar dzīvi, un vienlaikus tieši tagad dziļi izjūtam šo dzīvi," sarunā ar "Kultūrzīmēm" teic ukraiņu režisore Jūlija Hontaruka, kuras filma "Tērauda brālība" otrdien, 8. septembrī, atklās Dokumentālo filmu forumu "Baltic Sea Docs".
"Mēs esam sākuši dzīvot pasaulē, kurā karš sajaucies ar dzīvi, un vienlaikus tieši tagad dziļi izjūtam šo dzīvi," sarunā ar "Kultūrzīmēm" teic ukraiņu režisore Jūlija Hontaruka, kuras filma "Tērauda brālība" otrdien, 8. septembrī, atklās Dokumentālo filmu forumu "Baltic Sea Docs".
Foto: Karlovo Varu festivāla publicitātes

Šogad Dokumentālo filmu forumā "Baltic Sea Docs" Latvijas pirmizrādi piedzīvos Ukrainas, Latvijas ("VHS Films") un Slovākijas kopražojuma ukraiņu režisores Jūlijas Hontarukas filma "Tērauda brālība".

Reklāma

Pasaules pirmizrādi filma piedzīvoja jau Karlovi Varu festivālā, un pagājušās nedēļas nogalē "Tērauda brālībai" notika pirmizrāde Ukrainā, Kijivā, kur kopš 2024. gada ik rudeni notiek Starptautiskais Odesas filmu festivāls.

"Kultūrzīmēm" bija iespēja sarunāties ar režisori Jūliju Hontaruku. Saruna notika telefoniski parastā Ukrainas galvaspilsētas dienā, kad, kā ziņoja Ukrainas ziņu aģentūras, gaisa trauksme atskanēja vien astoņas reizes, iznīcināta vismaz viena pārtikas noliktava un ievainoti seši pilsētas iedzīvotāji, no kuriem trīs kritiskā stāvoklī atrodas slimnīcā.

Kāda bija filmas pirmizrāde Kijivā?

Jūlija Hontaruka: "Ukraiņiem filma patiešam ir svarīga, jo tā ir mūsu portretējums divpadsmit gadu periodā".

J. Hontaruka: Tā bija neticami skaista, pēc pēdējā kadra, sākoties titriem, cilvēki piecēlās un sāka aplaudēt. Tas bija tik spēcīgi, izjutu, ka publika patiešām izprata šo filmu, tas bija tik neticami, ka sāku raudāt. Tajā mirklī, atceroties visus šos garos gadus, to, cik brīžiem bija grūti uzņemt filmu un noturēt kino stāstu, sajutu katarsi. Cilvēki teica, ka filma patiesi uzrunājusi, pateicās man par to, ka tā parāda, kā ar šo karu dzīvo Ukrainā. Ir ļoti svarīgi neaizmirst, ka karš nesākās 2022., bet gan 2014. gadā un cilvēkiem Ukrainā, tāpat kā maniem varoņiem, karš nav beidzies visus šos gadus. Ukraiņiem filma ir patiešam svarīga, jo tā ir mūsu portretējums divpadsmit gadu periodā. Turklāt ir ļoti svarīgi saprast, ka ar pieredzi, kas gūta karā, arī atgriežoties mājās, iespējams dzīvot.

Esat aktīva kopš Maidana un pēc tam divpadsmit gadu garumā turpinājāt darbu pie šīs filmas. Kā laiks ir jūs mainījis?

Atskatoties uz laiku pirms Maidana, studēju Kijivas Nacionālajā teātra, kino un televīzijas universitātē un tolaik gribēju būt vienīgi spēlfilmu režisore. 2013. gadā uzņēmu pirmo spēlfilmu, īsfilmu par alkoholiķi, tā piedalījās daudzos festivālos un pat ieguva balvas. Tik tiešām gribēju būt vien spēlfilmu režisore! Bet 2013. gada beigās sākās revolūcija, un man pavērās dokumentālā kino pasaule. Toreiz es un mani draugi, kinooperatori, sākām domāt, kā revolūcijas periodā varam palīdzēt, turklāt ne vien būdami aktīvi, bet domājām, kā varam palīdzēt vairāk. Izveidojām dokumentālo filmu apvienību "Babylon 13", jo sapratām, ka ir jāfilmē īsas dokumentālās filmas un tās jāievieto "YouTube" kanālā, lai tās varētu skatīties iespējami daudz cilvēku. Mūsu galvenais mērķis nebija filmēt, domājot par "Oskariem" vai piedalīšanos Kannu festivālā, mēs gribējām parādīt to, kas notiek Ukrainā; ar šiem kadriem un filmām uzsvērt, ka vēlamies būt daļa no Eiropas, vēlamies būt demokrātiska valsts. Uzsvērt, ka nevēlamies būt kopā ar Krieviju un ka Ukraina ir atsevišķa, neatkarīga valsts. Tas bija mūsu galvenais mērķis, turklāt šīm filmām neveidojām titrus, jo bijām nobijušies, saprotot, ka par šo patiesību toreizējais Ukrainas prezidents Janukovičs var ieslodzīt cietumā. Tomēr pienāk brīdis, kad katrs režisors sāk domāt pats par savām filmām. Tā es uzņēmu savu pirmo šī perioda dokumentālo filmu, kas bija vien desmit sekundes gara. Filmas nosaukums tāds arī bija: "10 sekundes", un tās rādīja krievu masveida uzbrukumu Mariupolei 2015. gadā. Tā bija mana pirmā lielā filma, jo, pirms Krimu okupēja krievi un sākās karš, es biju vien meiteņu filmu veidotāja, biju starp tām, kas karā devās filmēties. 2014. gadā es pārdzimu.

Jūs man jautājāt, kā šie gadi mani mainījuši. Atceros, cik bīstami bija filmēt Maidanu, kā Janukoviča policija sita cilvēkus. Doties uz karu arī ir bīstami. Taču 2014. gadā sapratu, ka nespēju savās rokās paņemt ieroci, bet varu filmēt puišus, kuri bija tādā pašā vecumā kā es vai pat daudz jaunāki, piemēram, astoņpadsmit un deviņpadsmit gadus vecos. Tolaik Ukrainai nebija regulārās armijas, bet cīnījās skolotājs, kāds cits civilajā dzīvē bijis students. Tie bija civiliedzīvotāji, kuri devās karā, lai cīnītos kā brīvprātīgie. Tā bija mana paaudze, un sapratu, ka man viņu vārdi jāatstāj vēsturei, lai arī nākotnē redzētu, kā cīnāmies par savu brīvību. Tolaik, 2014. gadā, Ukrainai nemaz nebija profesionālo karavīru.

Tātad man bija divas izvēles iespējas iet karā kā brīvprātīgajai, piemēram, kā mediķei, vai iet un filmēt. Un es izvēlējos filmēšanu, jo zināju, kā to darīt.

Kā jūtaties tagad, kad ilgā filmēšana ir pagātnē?

Tas ir grūts jautājums, jo joprojām neesmu aizgājusi no kara. Šajos divpadsmit gados gan uzņēmu arī vienu dokumentālo filmu sēriju par puišiem, kuri bija Azovas rūpnīcas aizstāvji un nokļuva krievu gūstā "Mariupoles cietoksnī". Tie bija karotāji, kurus pazinu kopš 2015. gada, kad sāku filmēt "Dzelzs brālību", un šo seriālu sāku veidot, puišiem atgriežoties no gūsta. Sapratu, ka man jāparāda cilvēkiem, kā dzīvot pēc krievu gūsta, jo tā bija elle.

Reklāma
Reklāma

Visiem maniem darbiem dokumentālajā kino ir ļoti spēcīga sociālā vērtība, un filmēšanu uzskatu par pienākumu, kas man bija jādara, veidu, kā varu palīdzēt. Protams, es gribētu filmēt komēdiju, un mans mīļākais žanrs ir trilleris, bet tagad ap mums ir karš. Pavisam nesen sapratu, ka, strādājot pie šīs filmas, esmu pavadījusi vienu savas dzīves trešdaļu. Atceros savus varoņus laikā, kad viņi apprecējās, viņiem sāka dzimt bērni… bet Jūlija joprojām tik filmē un montē. Tomēr pirmizrādē sapratu, ka tas nav bijis bezjēdzīgi, tam vienkārši vajadzēja šādi notikt. Mana galvenā varoņa Šahtora sieva reiz teica, ka es un filma viņus mainot. Un es nodomāju: ak Dievs, ja tas tā ir, es esmu laimīga! Tomēr, jā, tie bijuši manas dzīves divpadsmit gadi.

Viens no jūsu varoņiem filmā uztraucas arī par bērniem pēc kara. Ko jūs domājat par bērniem, kuri pēc kara veidos Ukrainas nākotni? Nezinu, godīgi sakot, nezinu, tas ir tik sarežģīts jautājums. Mēs tagad dzīvojam kara pasaules iekšpusē pat tad, ja atrodamies Kijivā, pilsētā, nevis kaujas laukā. Karš sagrauj civilās pilsētas, viss sajaucies, un mūsu bērni spēlē spēles, kur viņi meklē patvertnes. Manā bērnībā spēlējām futbolu, rotaļājāmies ar lellēm, bet mūsu bērni spēlē, kā paslēpties patvertnē.

Viens no filmas varoņiem teica viņš baidās, ka arī viņa bērniem būs jāiet kaujās, bet tāda ir mūsu realitāte. Domāju, ka tā tiešām varētu notikt, jo esam sapratuši, ka karadarbība kādu laiku var kļūt iesaldēta, bet pēc tam Krievija atkal sāks karot. Tas mums ir jāatzīst.

Viena iespēja, kā patiešām izbeigt karu, būtu iznīcināt Krievijas impēriju, kad tā tiks iznīcināta, karš patiešām būs beidzies, un tad būs mūsu uzvara. Tiesa, nezinām, ko nozīmēs uzvara... Tāpēc domāju tiešām varētu būt, ka arī mūsu bērniem būs jācīnās.

Filmai filmēju skautu nometni un pazinu dažus no šiem bērniem, kuri paaugās, un tad, 2024. gadā, 18 gadu vecumā kaujas laukā viņus nogalināja krievi. Viņus filmēju, kad viņiem bija 12 gadi, un krievi iznīcināja daļu no šīs nākamās ukraiņu paaudzes. Tas ir briesmīgi.

Vai vēl atceraties to jauno režisori Jūliju, kas bija pirms Maidana?

Es to Juļu vairs neatpazītu, tas bija cits cilvēks. 2015. gads, kad kopā ar saviem filmas varoņiem devos uz kaujas misiju Mariupolē, mainīja ne vien manus varoņus, bet arī mani pašu. Toreiz tran-
šejās jutu, ka esmu ļoti tuvu nāvei. Labi atceros to brīdi: sāku pat lūgties, lai gan neesmu reliģiozs cilvēks, pat nesaprotu, kā zināju Tēvreizes vārdus. Tas bija brīdis, kad sev teicu: nē, šodien es nemiršu, man jāpabeidz filma, kuru tagad filmēju. Es šodien nemiršu. Bija ļoti liela apšaude, bumbas lidoja vien desmit divdesmit metru attālumā no mums, tās krita ļoti tuvu. Tas ir brīnums, ka joprojām esam dzīvi, un arī brīdis, kas mani mainīja, bija pārāk grūti, un tagad esmu cits cilvēks. Mēs nomirām, lai dzīvotu. Tādi paši ir filmas varoņi Šahta, Poters un Dejotājs. Pirms kara dzīvoja Andrijs, Serhijs un Oleksijs, bet nu tie ir pavisam citi cilvēki. Tomēr mana filma ir par dzīvi, nevis nāvi.

Vai strādājāt kopā ar operatoru?

Lielākoties filma ir manis pašas filmēta. Sākuma periodā filmēju kopā ar operatoru, bet vēlāk, kad 2017. gadā puiši atgriezās mājās, sāku filmēt pati. Sapratu, ka nepieciešams samazināt distanci starp mani un varoni; kad esmu viena, tā ir daudz mazāka.

Vai būt sievietei kaujas laukā un pēc tam par to stāstīt ir vieglāk vai grūtāk?

Būt sievietei vienmēr ir daudz grūtāk nekā vīrietim. Tomēr, kopumā ņemot, filmai tas nācis par labu. Teicu, puiši, es filmēju filmu un vēlos jūs parādīt cilvēkiem, un, ja ko nevēlaties, lūdzu, tikai pasakiet, mēs to nerādīsim. Atvēros pati un veidoju uzticības pilnas attiecības starp karavīriem, komandieriem; strādājot ar karavīriem, jābūt ļoti godīgam, ja viņi kādā brīdī jūt, ka melojat, tas arī viss. Protams, kara zonā ir grūti filmēt, varbūt tāpēc, ka esmu sieviete, viņi mani vairāk sargāja. Manuprāt, sieviete var arī jautāt vairāk, jo vīrieši nebūs tik atvērti citam vīrietim. Citam vīrietim karavīri jautātu, kāpēc tu necīnies ar mums, labi, tu esi operators, bet esi vīrietis, tev jāaizsargā savas mājas. Turklāt, iespējams, vīrieši arī nevēlētos tērēt tik daudz sava laika vienam projektam, vienai tēmai. Viņi allaž vēlas uzņemt citu, vēl vienu filmu. Manuprāt, tikai sieviete var uzsākt tik lielu un ilgu projektu, lai izraktu patiesību un izprastu detaļas; tā ir kā fundamentāla domāšana.

Un vēl man kā sievietei bija iespēja dziļi saprast, ko mirstot nozīmē dzīvot. Ko tas nozīmē? Karavīri dzīvo blakus nāvei. Ko tas nozīmē? Darbā arī es jutos tā, it kā mirtu, kas tad tagad esmu?

Kā jūs jūtaties tagad, kad filma ir gatava? Kāpēc nolēmāt pabeigt tieši tagad, karš jau nav beidzies?

Sākoties 2022. gadam, Šahtirs gluži kā tāds Marlons Brando sēž pie savas mājas un saka, ka nevēloties mirt, jo grib dzīvot. Ka viņš atgriezīsies dzīvē un dzīvos dzīvē. Vienu brīdi izjutu, ka mūsu filmā redzams gluži vai aplis: viņi aiziet karā, tad atgriežas, tad atkal dodas karā… 2026. gadā sapratu, ka vairs nav vien kaujas lauks Ukrainas austrumos, karš ir visur. Mēs esam sākuši dzīvot pasaulē, kurā karš sajaucies ar dzīvi, un vienlaikus tieši tagad dziļi izjūtam šo dzīvi. Mirstam, lai dzīvotu. Mēs jūtamies daudz stiprāki nekā kara sākumā un mīlam dzīvi. Un sapratu šis ir brīdis, kad filma ir gatava.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem, Threads vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.

Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.

Ko tu saņemsi:

  • Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
  • Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
  • Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
  • Gata Šļūkas karikatūru
  • Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu

 

Reklāma
Reklāma
Reklāma
Reklāma
PAR SVARĪGO
Reklāma