Dailes teātra Jaunajā zālē 12. septembrī, gaidāma pirmizrāde britu dramaturga Konora Makfērsona lugai "Mirdzošā pilsēta". 

Tās režisors ir Dmitrijs Petrenko, kurš šovasar jau otro reizi uzvarēja konkursā par Igaunijas Sidalinnas teātra mākslinieciskā vadītāja amatu un līdz ar to var turpināt pārradīt teātri, kurš vēl līdz 2025. gada vasarai tika saukts par Igaunijas Krievu teātri. 

Vai reizēm nav tā, ka ārsts ir tas, kuram pašam ir nepieciešama psihoterapija? Tā vaicā teātris izrādes pieteikumā. Kas atklājas, kad Džons pēc sievas zaudējuma vēršas pie psihoterapeita Jana, izbijuša mācītāja… Pacientu neatstāj mīļotās sievas rēgs, un viņam ir nepieciešama grēksūdze ārstam, lai spoks pazustu. Taču izrādās, ka psihiski tik stabilajam, pašpārliecinātajam un gudrus padomus dāļājošajam speciālistam pašam ir gana daudz slēpjama. Viņam ir savi skeleti skapī – ne mazāk biedējoši kā viņa pacientam. Piepeši īstenība ir spokaināka, nekā sesijas sākumā šķita… Lomās: Andris Bulis, Lauris Dzelzītis, Anete Kursīte un Mārtiņš Upenieks.

Kādēļ Dailes teātrī izvēlējāties iestudēt "Mirdzošo pilsētu"?

D. Petrenko: "Mirdzošā pilsēta" bija viens no materiāliem, ko man piedāvāja iestudēt Dailes teātra vadība, viņiem šī luga jau sen bija plauktā kā viena no tām, ko ļoti gribēja redzēt uz skatuves. 2025. gadā, pārrunājot tālāko sadarbību pēc izrādes "Viņš teica, viņa teica", šī luga atsaucās arī manī. Tā aptver ļoti svarīgas tēmas – sēras un vientulību, ilgas un egoismu, noslēpumus un atklāsmes, turklāt arī tās personāžu vecums ir atbilstošs tam, par ko man šobrīd ir interesanti domāt. Luga ir arī ļoti labi uzrakstīta, visi četri tēli ir dzīvi, ļoti neviennozīmīgi un interesanti aktierdarbiem; piemēram, vienam no personāžiem jānorunā teju pusstundu garš monologs, kas ir liels izaicinājums gan man, gan aktierim.

Vai esat domājis, kāds ir jūsu iestudējumu skatītājs?