Koncerts Oļģerta Grāvīša simtgadē. Atskaņotās un nenospēlētās notis

Komponistam Oļģertam Grāvītim 2026. gada 30. augustā apritēja 100. jubileja. Un, lai gan viņš mūsdienās, it īpaši pēc dzīves noslēguma 2015. gadā, pirmām kārtām tiek saukts par muzikologu, lai gan viņš kopš aptuveni 50 gadu vecuma komponēja aizvien mazāk un mazāk un šo sfēru nomainīja pētījumi mūzikas vēsturē, skaidrs, ka vismaz Oļģerta Grāvīša simtgades koncertam vajadzēja notikt.

Un tāds arī notika – 6. septembrī Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē ar tenoru Juri Jopi, pianistu Venti Zilbertu, čellistu Ēriku Kiršfeldu, flautisti Zīli Ūdri un Zemessardzes kori "Stars" Ārija Šķepasta vadībā. Vai koncerta veidotājiem bija vislabākie nodomi? Gan jau, ka bija, un daudz kas no tā patiešām īstenojās. Vai programma, tajā rodamie priekšnesumi, konkrētie atskaņotāji, koncerta formāts un, visbeidzot, norises vieta bija labākais variants cienījama komponista piemiņai? Ja iztēlojamies tādu pašu skatījumu uz vienlaikus svinamo Ģērģa Kurtāga un Mortona Feldmena simtgadi, tad jāsecina, ka laikam tomēr ne.

Oļģerts Grāvītis Lielo mūzikas balvu par mūža ieguldījumu saņēma 2007. gadā, Ventis Zilberts – 2015. gadā, līdz ar to programmas sākums šādā salikumā nenoliedzami ieinteresēja. Un astoņas latviešu tautasdziesmu apdares klavierēm atklāja, ka te ir tāpat kā ar Jāzepu Vītolu un Volfgangu Dārziņu – tā patiesībā ir koncertmūzika, kas palikusi šo triju autoru oriģināldarbu ēnā; šajā koncertā dzirdamās astoņas miniatūras ("Aiz ezera augsti kalni", "Maziņš biju, neredzēju", "Es karāi aiziedams", "Lūdzama, māmiņa, laid meitas gulēt", "Spoži lēca rīta saule", "Kur tad tu nu biji, āzīti mans", "Es izkūlu kungu riju" un "Aiz upītes jēri brēca") pievērsa uzmanību ar vispārzināmu un gluži nepazīstamu tēmu elegantiem risinājumiem, ar impresionistiski romantisku skaņurakstu, ar stila, gaumes un humora izjūtu un episki dramatiskiem rakstura vilcieniem; pianista sniegums bija tieši tik kolorīts un izteiksmīgs, lai atgādinātu vēl par ceturto personību iepriekšminēto komponistu vidū – Hariju Ori, jo, ja reiz Džaoji Lona ieskaņoja viņa folklorisko klaviermūziku, diez vai attiecībā arī uz Oļģertu Grāvīti mums būtu jāgaida ķīniešu pianistu iniciatīva.

Tomēr pēc tam jau pirmajā priekšnesumā sastopamie nedrošības brīži izvērtās daudz nopietnākās problēmās. Un te pat nebija nekas iebilstams pret domu, ka arī šajā koncertā obligāti jāliek klāt vēl kādi citi autori – divi Oļģerta Grāvīša vienaudži, jo jauktajam korim veiktā Edmunda Goldšteina apdare "Es ar meitu dancot gāju" kļuva par spilgtu stilistisku kontrastu Grāvīša apdarēm sieviešu balsīm "Maza biju, bet jau gudra" un "Rozēm kaisu istabiņu", turpretī Aldoņa Kalniņa kordziesmas "Tēvu zeme" balādiskums teicami sasaucās ar Grāvīša opusa "Vientuļā dvēsele" dramatismu; nav arī nekas pret ieceri skaņdarbā "Māksliniekam" vijoli aizstāt ar flautu, bet solodziesmas "Draugiem" partitūru papildināt ar čella partiju, jo galvenais jau ir pienācīgs atskaņojuma līmenis.

Lielākā bēda tā, ka šī vēlamā kvalitāte nepavisam netika sasniegta tieši visbiežāk atskaņotajā Grāvīša kamermūzikas meistardarbā – vokālajā ciklā "Mēness meitiņa" ar Raiņa dzeju, un tas nav pirmais gadījums, kad klavieru partitūras lasījumā dažbrīd pazūd pat puse nošu. Jā, tas ir sarežģīti, bet, ja jūs nespējat nospēlēt Oļģertu Grāvīti, kā tiksiet galā ar Šopēnu, Šūmani un Listu? Un, ja to spēja izdarīt Vilma Cīrule un Inta Villeruša, bet viņu pēcteči vairs ne, kur tad paliek visas runas par latviešu lielisko pianisma skolu? Turklāt "Mēness meitiņa" pati par sevi ir dramaturģiski vienots cikls, kur nevajag pa vidu likt klāt runāto vārdu ar papildu dzeju, un, trūkstot kritiskākam skatījumam no malas, Jura Jopes citādi simpātiskais tenora tembrs izklausījās tā, it kā viņš mēģinātu dziedāt par Zigfrīda jūtām pret Brinhildi no Baireitas operskatuves, lai gan "Mēness meitiņai" ir pavisam cits nianšu spektrs un psiholoģiskais tuvinājums.

Otra problēma – svītas "Attēli" iedzīvinājums, kur otrā daļa programmā parādījās tikai pēc vairākiem kora opusiem, bet trešās daļas skerco nebija vispār (radot aizdomīgu jautājumu – varbūt interpreti to nemaz vairs nevar izspēlēt?). Lai gan droši vien varētu, jo šis priekšnesums atstāja saskaņota veikuma iespaidu, kur arī čellists bija visnotaļ labā formā. Trešā problēma – Ārija Šķepasta versija kora vokalīzei "Māksliniekam" tomēr raksturojama kā ekscentriska, par ko daudzējādā ziņā labi sagatavotā amatieru kora dziedājumā atkal jau iepriekš brīdināja pāris šaubīgi akcenti, kas bija atkarīgi tieši no diriģenta. Un kur nu vēl papildu traģikomiskais rakurss – biju iztēlojies, ka vismaz Zemessardzes koris "Stars" būs kārtīgs vīru koris; bet nekā – arī tur, izrādās, tikai deviņi vīri blakus lielākam skaitam sieviešu. Nuja – vispirms atklājās, ka kultūrā un humanitārajās zinātnēs no visa personāla 80 līdz 90 procenti ir sievietes, pēc tam tas pats notika ar zinātnisko darbu matemātikā, bioloģijā un ķīmijā, un, visbeidzot, tagad arī Zemessardze balstās uz aktrisēm un vijolniecēm (tieši tā, bez pārspīlējumiem, tie ir konkrēti piemēri).

Rezumējot – Oļģerts Grāvītis ir pelnījis labāku attieksmi. Ar koncertu Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē vai Latvijas Universitātes Lielajā aulā – kur ciklu "Mēness meitiņa" atskaņotu, piemēram, Rihards Millers un Ērika Millere, kur svītai "Attēli" pievienotos arī "Brīnumainā dvesma" balsij, čellam un klavierēm, "Poēma par ormani" baritonam un čellam un "Simfonieta" mecosoprānam un kamerorķestrim. Kas to lai zina – 2026. gads vēl nav galā, un varbūt Mūzikas akadēmija, kurā Oļģerts Grāvītis ilgus gadus bija profesors, šādu programmu tiešām arī gatavo.