Šodien, 21. maijā, Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvos Georga Frīdriha Hendeļa operas "Flavio, langobardu ķēniņš" iestudējums augstu novērtētajā Baireitas Baroka operas festivāla 2023. gada inscenējumā, ko režisējis ievērojamais kontrtenors Makss Emanuels Cenčičs. Latvijas skatītājus gaida arī atkalsatikšanās ar jaunās paaudzes latviešu operdziedātājiem – Katrīnu Paulu Felsbergu (Emīlija) un Daniilu Pogorilesu (Lotario), kurš guvis arī starptautisku profesionālo pieredzi. Ar Daniilu tiekamies sarunā.
Galvenajās lomās iestudējumā – divi no šobrīd ievērojamākajiem kontrtenoriem pasaulē – iestudējuma režisors Makss Emanuels Cenčičs (Gvido) un Remī Bress-Feijē (Flavio).
… Langobardu ķēniņš Flavio iekāro sava padomnieka meitu Teodatu. Kaislība izraisa notikumu virkni, kurā savijas mīlas un politiskās intrigas, traģēdija un komēdija. Operu "Flavio, langobardu ķēniņš" Hendelis sarakstīja 1723. gadā. Pēc atkārtotām izrādēm 1732. gadā opernamu apritē "Flavio, langobardu ķēniņš" atgriezās vien 20. gadsimta 60. gados un uzskatāms par opermūzikas retumu.
""Flavio" ir īpašs darbs opermākslas vēsturē, jo balstīts patiesos faktos 17. gadsimtā – pirms Hendeļa laika. Opera atsaucas uz lorda Bolingbroka lietu: viņš tika notiesāts par slepkavību, bet vēlāk karaļa Čārlza II laikā attaisnots. Hendelis radījis "Flavio" kā politisku satīru, kurā kritizē absolūtismu – īpaši katoļu absolūtismu –, sasaistot operu ar šo vēsturisko gadījumu. Tātad tā nav tikai viegla izklaide, bet darbs par reāliem notikumiem un personībām. Šāda kombinācija ir reti sastopama baroka operā un padara "Flavio" patiesi unikālu," uzsvēris Makss Emanuels Cenčičs. Operas "Flavio, langobardu ķēniņš" darbība notiek laikmetā, kad valdīja karalis Čārlzs II, kurš operā pārstāvēts kā titulvaronis Flavio. Uz skatuves ir radīta Hemptonkortas pils gaisotne, un uzvedums veidots kā barokāla kinofilma.
Lotario lomas atveidotājs Daniils Pogoriless ieguvis bakalaura un maģistra grādu Mūzikas akadēmijā docenta Krišjāņa Norveļa klasē. 2022. gadā piedalījies prestižajā vokālistu konkursā "Operalia", tajā pašā sezonā debitējis Latvijas Nacionālajā operā ar Mazeto lomu Mocarta operā "Dons Žuans". Vokālās prasmes papildinājis jauno solistu programmā Florencē, kur debitējis uz Parmas Karaliskā teātra, Venēcijas operteātra "La Fenice" un Florences "Teatro della Pergola" skatuvēm.
Vēl nesen jūs pazinām kā Daniilu Kuzminu. Kādēļ mainījāt uzvārdu?
D. Pogoriless: Ar politiku tam visai attāls sakars. Kuzminu, iespējams, ir miljoni, bet otru Pogorilesu nez vai kur varēs sastapt. Iedomājos – būtu labs vārds skatuvei. Uzvārds cēlies 19. gadsimtā, vietā, kur tolaik atradās Austroungārija, bet tagad rietumos ir Ukraina. No šīs zemes nāk mana vecmāmiņa. Tāds uzvārds bijis arī viņas vecmāmiņai, arī vecvecmāmiņai, arī vecvecvecmāmiņai… Uzzināju to nesen, un man bija liels pārsteigums. Šāds uzvārds bija ebrejiem, kuri cieta Otrā pasaules kara laikā. Tāpēc ļoti daudzi, ja ne visi no tiem, kas varēja saukties šajā uzvārdā, ir miruši, arī koncentrācijas nometnēs. Vēl viens apstāklis, kura dēļ vēlējos nēsāt manas senās dzimtas uzvārdu. Vecmāmiņa, kura piedzima kā Pogorilesa, ļoti sen jaunībā spēlējusi klavieres, arī tāpēc kopš maniem pirmajiem soļiem mūzikā, kopš manām pirmajām nodziedātajām notīm mani atbalsta, palīdz, klausās kopā ar mani ierakstus, un vēl pati kādu atsūta – es atradu jūtubē to un to, tu paklausies, man šķiet, tur galīgi garām dzied... Tā esmu arī savu vecmāmiņu ievedis operas pasaulē.
Pirms pāris gadiem kā vienīgais no Latvijas tikāt slavenā tenora Plasido Domingo iedibinātā prestižā vokālistu konkursa "Operalia" ceturtdaļfinālā. Kā tagad atceraties šo notikumu?
Mans pirmais uznāciens kā solistam uz Latvijas Nacionālās operas skatuves dēļiem. Pirms tam biju dziedājis korī. Bet nu aiz muguras nebija kora, priekšā nebija diriģenta, jādzied un vienam pašam jāpiepilda lielā zāle. Man bija divdesmit divi gadi. Godīgi sakot, nebiju konkursam gatavs ne fiziski, ne mentāli. Tagad palaikam paklausos ierakstu un... kauns. Skan gana amatieriski. Laikam gan nedrīkstu tā teikt, jo daudzi novērtē – brīnišķīgi… Bet es salīdzinu sevi šobrīd ar to, kāds biju pirms diviem gadiem. Kā debesis un zeme.