Nesaplēst vienradzīti. JRT iestudējuma "Stikla zvērnīca" recenzija

Amerikāņu dramaturga Tenesija Viljamsa atmiņu spēle "Stikla zvērnīca" (1944) ielūkojas nelielas ģimenes attiecību dimensijās, un tās ietilpīgie un koncentrētie kodi pieļauj bagātīgas interpretācijas iespējas. Iestudējumu skaits nav izmērāms, tādēļ rakstīt par vienu nozīmē neviļus salīdzināt ar citiem redzētiem skatuves uzvedumiem, kas no citas puses tuvojas Viljamsa lugā iedzīvinātajai pasaulei.

Konkrētā režisora emocionālās un stilistiskās izvēles iekrāso iestudējuma intonācijas, vienlaikus dramatiskais teksts neko nezaudē no pamatkodola. Tā notiek arī JRT iestudējuma gadījumā, režisors Juris Rijnieks fokusē uzmanību uz Viljamsa lugas tēliem, mērogojot tos ar sadzīves diktētu loģiku, it kā vēloties, lai notiekošais skatītājiem būtu atpazīstams un viegli saprotams.

Elita Kļaviņa Amandas lomā.

Foto: Mārtiņš Vilkārsis/Publicitātes

Stāsts un telpa

Mājā, kur zem viena jumta sadzīvo māte Amanda un viņas pieaugušie bērni Toms un Laura, pie sienas karājas bojā gājušā karavīra tēva portrets, kas atgādina par patriarhālo (Amandas priekšstatā idealizēto) pagātnes kārtību. Kopā sadzīvo trīs jūtīgi trausli un vienlaikus vientulīgi ģimenes locekļi, kuri savstarpēji mīl un nīst un ir atkarīgi cits no cita. Šāds ģimenes modelis brūk, lugas finālā notiek paredzamā katastrofa – nesamierināms strīds un Toma aiziešana. It kā vienkāršo sižetu par daudznozīmīgu padara Toma atmiņas, ar ko sākas un noslēdzas luga, kas īpaša ar autora autobiogrāfiskām atsaucēm.

Atmiņu motīvs ir viens no klupšanas akmeņiem JRT jauniestudējumā, kas kopumā ved pa teksta precīzas psiholoģijas trepēm, iedziļinoties katra tēla pārdzīvojumos. Tomēr attieksmi, ar kādu Toms atceras stāstu par māti un māsu, neizdodas nofiksēt. Mulsina uz fona sienas projicētie "atslēgas vārdi", kas fragmentāri izceļ atsevišķas frāzes un spoguļo nesaistītus attēlus. Vai tās būtu Toma domas vai izrādes autoru komentārs?

Agate Krista (Laura) un Ritvars Logins (Toms).

Foto: Mārtiņš Vilkārsis/Publicitātes

Lai gan aktieris Ritvars Logins kā stāstnieks uzrunā publiku, vairāk atrodoties sānmalās, atstājot centrā naturālismam tuvā stilistikā mēbelēto dzīvojamās istabas fragmentu, robežas skatuves nosacītībai paliek neskaidras. Skatītājiem it kā jāiekļaujas kopīgā izrādes telpā, viņiem pašiem jāmin, kur sākas un beidzas atmiņas, savukārt aktieriem jāspēlē "ceturtā siena", kas tomēr brīžiem it kā pazūd, tēlotājiem vēršoties tieši zālē.

Telpas duālo nozīmi rāda paralēli reālpsiholoģiskas dzīves patiesība un metaforiskas zīmes. Tā, piemēram, netīro logu rūtis uztveramas kā vispārinājums no ārpuses nošķirtiem varoņiem, un arī kā personāžu samierināšanās ar nolaisto iedzīvi un dzīvi kopumā. Vai viņi ir upuri vai varmākas cits citam?

Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija ierāmē plašo tumši pelēki brūngano istabu ar kontrastējošiem, abos stūros izvietotiem gaismas objektiem – mirdzošu stikla figūriņu piepildīts skapis kreisajā un spoguļa etažere labajā pusē. Tie izgaismojas konkrētās ainās, īpaši iespaidīgas ir spogulī atdzīvojušās liesmas, attiecīgā brīdī visu skatuvi piepilda ziedošu narcišu lietus, ko uzbur mākslinieku Nika Ciprusa un Arta Dzērves kopdarbs. Gaismas projekcijas ilustrē "iekšējā sapņa trausluma un spēka" tēmu vienlaikus izteiksmīgi un abstrakti.

Slimība vai metafora

Agate Krista spēlē Lauru kā nesapratnei nolemtu, gluži apmātu sapņotāju, aktrises pārdzīvojuma spēks sakūst intensīvā ēteriskā ticībā tik netveramai vienādības zīmei starp sapni un dzīvi. Kulminācijas momentos Laura kļūst gluži vai caurspīdīga, kas tēlam ar izkāpinātu iekšējo dzīvi liek izskatīties slimākam, nekā tas interpretēts citos iestudējumos. Pret šādu ilūziju zaudējuma satriekto Lauru Džims, ko atveido aktieris Toms Harjo, šķiet īpaši nežēlīgs. Teju vai psihologa precizitātē izzinājis Lauras jūtu līkločus, viņš pamet meiteni bez mazākās cerības uz satikšanos. Džima lomas traktējumā nevaru neatcerēties melnādainā aktiera Sirila Gijo nodejoto lomu – viņš iemiesoja prieka došanas vēlmi un veiksmīgi nospēlēja Lauras emocionālas atdzīvināšanas epizodi.*

Elita Kļaviņa (Amanda) un Toms Harjo (Džims).

Foto: Mārtiņš Vilkārsis/Publicitātes

Aktrise Elita Kļaviņa iemieso Amandu kā mīlošas mātes uzupurēšanās lomu, kura meklē aizmiršanos nesasniedzamu atmiņu dzirkstelēs un atļaujas sevi kā jutekliski sievišķīgu būtni parādīt teatrālas uzspēles mirkļos. Savukārt Tomam piešķirtā brutāli tiešas konfrontācijas aina, saceļoties pret mātes uzskatiem, atņem tēlam dubulto – stāstnieka un Toma lomas – balansu.

Rijnieka interpretācija atstāj ārpus uzmanības loka varoņu pretrunīgos iekšējas sašķeltības, īpaši jutekliskuma motīvus, vienlaikus uzstāda diagnozi jūtīgumam, aicinot pret to attiekties ar saudzējušu mīļumu. Vai tas ir iespējams, paliek skatītāju ziņā.

Uzziņa

Tenesijs Viljamss, "Stikla zvērnīca", iestudējums Jaunā Rīgas teātra Jaunajā zālē

• Režisors Juris Rijnieks, tulkotāja Ingūna Beķere, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmumāksliniece Jolanta Rimkute, gaismumākslinieks Niks Cipruss, videomākslinieks Artis Dzērve.
• Lomās: Elita Kļaviņa, Agate Krista, Ritvars Logins, Toms Harjo.
• Nākamā izrāde: 27. maijā.

* Režisora Ivo van Hoves iestudējums "Stikla zvērnīca" (La Ménagerie de verre) Parīzes teātrī ODEON (Odéon-Théâtre) 2021./2022. g. sezonā. Lomās: Izabella Ipēra (Amanda), Justīne Bašeleta (Laura), Sirils Geī (Džims), Antuāns Reinarcs (Toms).