PSKUS: Piekrišana orgānu ziedošanai neietekmē ārstu centienus glābt dzīvību

Piekrišana orgānu ziedošanai pēc nāves neietekmē ārstu centienus glābt pacienta dzīvību, jo ārstēšana un iespējamā orgānu ziedošana ir nodalīti procesi, skaidro Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas (PSKUS) speciālisti, aicinot iedzīvotājus savu izvēli pieņemt apzināti un pārrunāt ar tuviniekiem.

Skaidrojot bažas par ārstu rīcību, slimnīcas speciālisti uzsver, ka ārstējošā ārsta primārais uzdevums ir glābt pacienta dzīvību neatkarīgi no viņa izvēles par orgānu ziedošanu. Jautājumu par ziedošanu apsver situācijās, kad smadzeņu bojājums ir pārāk plašs un ir iestājušās neatgriezeniska bojājuma pazīmes ar pilnīgu dzīvībai svarīgo refleksu trūkumu. Tad noteiktajā kārtībā sāk smadzeņu nāves konstatēšanu un informē klātesošos tuviniekus.

Smadzeņu nāve nozīmē neatgriezenisku visu galvas smadzeņu funkciju zudumu. Lai gan intensīvās terapijas tehnoloģijas vēl noteiktu laiku var uzturēt asinsriti un citu orgānu darbību, cilvēks ir miris, skaidro speciālisti. Smadzeņu nāvi konstatē stingri reglamentētā medicīniskā procesā, veicot atkārtotus klīniskos un nepieciešamos papildu izmeklējumus. Šis process ilgst līdz pat 24 stundām un nepieļauj sasteigtu lēmumu.

Atzīmējot Eiropas Orgānu ziedošanas dienu, slimnīca apkopojusi atbildes uz sabiedrības jautājumiem par transplantāciju, tostarp orgānu saņēmēju izvēli, iespējām kļūt par donoru un cilvēka dzīves laikā paustās gribas noskaidrošanu.

Stradiņa slimnīcā veic sirds, nieru, aknu un radzeņu transplantācijas.

Patlaban Latvijā nieres transplantāciju gaida 61 pacients, aknu transplantāciju gaida desmit, sirds transplantāciju — deviņi, bet radzenes transplantāciju gaida desmit pacienti. Piemērota donora atrašana šiem pacientiem var nozīmēt iespēju dzīvot vai būtiski uzlabot dzīves kvalitāti, uzsver slimnīca.

Pērn Latvijā tika identificēti 58 potenciālie mirušie orgānu donori — 35 vīrieši un 23 sievietes. Orgānu ziedošana tika īstenota 25 gadījumos, un donori bija 16 vīrieši un deviņas sievietes. Tajā pašā gadā Latvijā veiktas 50 nieru, piecas sirds, astoņas aknu un 24 radzeņu transplantācijas.

Intensīvās terapijas ārstējošais ārsts nezina, kuri pacienti varētu saņemt ziedotos orgānus, jo par saņēmējiem rūpējas citas medicīnas komandas. Arī transplantācijas koordinators, kurš noskaidro cilvēka dzīves laikā pausto gribu par orgānu ziedošanu, nepiedalās pacienta ārstēšanā vai nāves fakta noteikšanā.

Slimnīca norāda, ka transplantācijā precīzāk ir runāt par gaidīšanas sarakstu, nevis rindu. Orgānu nepiešķir tikai pēc principa, kurš sarakstā iekļauts pirmais. Saņēmēja izvēlē vērtē asinsgrupu un imunoloģisko saderību, orgāna un saņēmēja anatomisko atbilstību, pacienta veselības stāvokli un citus konkrētajai transplantācijai nozīmīgus faktorus. Atkarībā no transplantējamā orgāna nozīme ir arī veselības stāvokļa stabilitātei un transplantācijas steidzamībai.

Izvērtējot pacienta piemērotību transplantācijai, ņem vērā arī viņa līdzestību — gatavību pēc operācijas regulāri lietot nozīmētos medikamentus, ievērot ārsta norādījumus, veikt nepieciešamās pārbaudes un rūpēties par savu veselību. Ārstēšana pēc transplantācijas turpinās visu mūžu, un līdzestības trūkums var apdraudēt gan pārstādītā orgāna darbību, gan pacienta dzīvību.

Speciālisti arī skaidro, ka apgalvojumu par sievietēm kā galvenajām orgānu donorēm un vīriešiem kā galvenajiem saņēmējiem nevar attiecināt uz transplantācijas sistēmu kopumā. Dzimums pats par sevi nenosaka orgāna piešķiršanu — to nosaka medicīniskie kritēriji.

Pērn mirušo donoru vidū Latvijā bija vairāk vīriešu, savukārt dzīvo donoru nieru transplantāciju statistikā redzams atšķirīgs sadalījums. No 2016. gada 1. janvāra līdz 2026. gada 10. aprīlim no 58 dzīvajiem donoriem 36 bija sievietes un 22 vīrieši, bet saņēmēju vidū bija 40 vīrieši un 18 sievietes.

Savukārt šā gada 10. aprīlī transplantācijas gaidīšanas sarakstā kopumā bija 83 cilvēki — 46 vīrieši un 37 sievietes. Slimnīca skaidro, ka dzimumu sadalījums nav vienāds visām orgānu grupām un orgānu mazspēja līdz gala stadijai abiem dzimumiem attīstās dažādi. Vīrieši biežāk nonāk sirds transplantācijas gaidīšanas sarakstā, bet hroniskas nieru slimības norise dzimumus nešķiro, norāda speciālisti.

Iespēju saņemt transplantāciju nenosaka pacienta materiālais stāvoklis vai spēja samaksāt. Orgāna saņēmēju izvēlas pēc medicīniskiem kritērijiem, tostarp transplantācijas nepieciešamības un steidzamības, donora un saņēmēja saderības, gaidīšanas laika un citiem profesionāli izvērtētiem apstākļiem.

Transplantāciju, tai sekojošo ārstēšanu un nepieciešamos medikamentus pacientam apmaksā valsts. Slimnīca uzsver, ka Latvijas un Eiropas tiesiskais regulējums nepieļauj orgānu pirkšanu vai pārdošanu — ziedošana drīkst būt tikai brīvprātīga un bez atlīdzības. Samaksas vai cita materiāla labuma pieprasīšana un saņemšana par orgānu ir aizliegta un krimināli sodāma.

Vecums, iepriekšējās slimības vai dzīvesveids pats par sevi nenozīmē, ka cilvēks nevar kļūt par orgānu donoru.

Katru potenciālo donoru un orgānu izvērtē individuāli, pārbaudot orgāna funkciju, iespējamos infekciju un slimību pārnešanas riskus un citus medicīniskos faktorus.

Arī lielā vecumā orgāni var būt piemēroti transplantācijai, jo izšķirošs ir konkrētā orgāna stāvoklis un funkcija. Latvijā vecākais orgānu donors bijis 84 gadus vecs. Ziedotā orgāna transplantācija bijusi veiksmīga, un saņēmējs pēc tās atgriezies pilnvērtīgā dzīvē, informē slimnīca. Tāpēc speciālisti aicina savu izvēli par ziedošanu izdarīt neatkarīgi no vecuma, orgānu piemērotības izvērtēšanu atstājot mediķiem.

Atbildot uz jautājumiem par ķermeņa izskatu pēc ziedošanas, slimnīca skaidro, ka orgānu un audu ieguve ir precīza medicīniska operācija, ko veic ar cieņu pret donoru un viņa tuviniekiem. Pēc tās ķermeni rūpīgi sagatavo tāpat kā pēc citām ķirurģiskām manipulācijām. Orgānu ziedošana neizmaina ķermeņa ārējo izskatu.

Ādas audu ziedošanas gadījumā iegūst plānu ādas slāni no vietām, kuras nosedz apģērbs, piemēram, muguras vai augšstilbu zonas. Savukārt pēc radzeņu ziedošanas izmanto risinājumus, kas saglabā dabisku sejas izskatu. Orgānu un audu ziedošana neliedz tuviniekiem atvadīties no mirušā un rīkot bēres ar atvērtu zārku, ja ģimene to vēlas.

E-veselībā cilvēks var norādīt, vai pēc nāves atļauj vai aizliedz izmantot savus orgānus un audus, kā arī izvēlēties konkrētus orgānus un audus, kurus atļauj ziedot. Tomēr viņš nevar noteikt, kuram saņēmējam pēc nāves orgāns jātransplantē, vai izvirzīt papildu nosacījumus par saņēmēja dzimumu, vecumu, sociālo stāvokli, pārliecību vai citām personiskām īpašībām.

Saņēmējus nevērtē pēc rakstura, dzīvesstāsta vai priekšstatiem par to, kurš ir pelnījis palīdzību. Medicīnas uzdevums ir glābt cilvēka dzīvību, un ikvienam pacientam ir vienlīdzīgas tiesības saņemt ārstēšanu, uzsver slimnīca.

Ja E-veselībā nav informācijas par cilvēka dzīves laikā izteikto gribu, ārstniecības iestāde likumā noteiktajā veidā vēršas pie tuvākajiem piederīgajiem, lai noskaidrotu, ko pats cilvēks dzīves laikā bija teicis par orgānu ziedošanu.

Tāpēc speciālisti aicina šo jautājumu pārrunāt ģimenē, lai tuviniekiem zaudējuma brīdī nebūtu jāmin mirušā viedoklis un jāuzņemas atbildība par viņa vietā pieņemtu lēmumu. Slimnīca šajā saistībā norāda arī uz nereģistrētas kopdzīves situācijām, kurās partneris paliek bez juridiskām tiesībām iesaistīties sava tuvā cilvēka aprūpē un lēmumu pieņemšanā.

Slimnīca uzsver, ka saruna par orgānu ziedošanu vai savas izvēles atzīmēšana E-veselībā nevar piesaukt nelaimi.

Laikus pausta griba sniedz tuviniekiem skaidrību brīdī, kad pats cilvēks to vairs nevar paust.

Savukārt jautājumi par reliģiju, reinkarnāciju un to, ko cilvēkam nozīmē pēc nāves šķirties no kāda orgāna, ir personiski. Medicīna un zinātne nevarot atbildēt uz jautājumu, kas notiek pēc nāves, — tas ir katra cilvēka ticības un pārliecības jautājums. Medicīnas uzdevums ir izskaidrot transplantācijas procesu, lai izvēli varētu izdarīt, balstoties informācijā, nevis bailēs vai neziņā, norāda speciālisti.

Arī izvēle orgānus neziedot ir jārespektē, atzīmē PSKUS. Būtiski, lai tā būtu apzināta, cilvēks savu gribu būtu paudis un par to zinātu viņa tuvākie.

Stradiņa slimnīcas Nacionālā transplantācijas koordinācijas dienesta vadītāja Egija Lapiņa uzsver, ka speciālistiem jābūt gataviem atbildēt arī uz jautājumiem, kurus cilvēki neuzdrošinātos uzdot ārsta kabinetā. "Uzticēšanos nevar prasīt, to var veidot, skaidrojot un esot gataviem runāt arī par sarežģīto," norāda Lapiņa.

Slimnīcas mērķis ir sniegt pārbaudītu informāciju, lai ikviens varētu pieņemt apzinātu lēmumu, un speciālisti aicina arī turpmāk uzdot jautājumus par orgānu ziedošanu un transplantāciju. Savu izvēli par orgānu un audu izmantošanu pēc nāves ikviens pilngadīgs Latvijas iedzīvotājs var norādīt un mainīt E-veselībā.