Spilgtas solistes, respektējami orķestri, rūpes par latviešu mūziku

Valsts kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" sezonas atklāšanas koncerts notika 2026. gada 2. oktobrī Latvijas Universitātes Lielajā aulā ar jauno galveno diriģentu Olari Eltsu. Uzreiz jāpiebilst, ka Olari Eltss šejienes publikai ir lieliski zināms visu šo gadsimtu, jo Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim viņš bija galvenais diriģents no 2001. līdz 2006. gadam, tagad par māksliniecisko vadītāju viņu vēlējās "Sinfonietta Rīga", un šķiet, ka šeit saskan gan mūziķu, gan klausītāju cerības un vēlmes.

 Uzreiz skaidrs arī tas, ka 20 gadus pastāvējušā kamerorķestra kurss netiks radikāli mainīts – sezonas atklāšanā skanēja gan latviešu mūzika (Pētera Vaska Pirmais vijoļkoncerts "Tālā gaisma"), gan mūsdienām vēl tuvāki opusi (Erki Svena Tīra "Phantasma" un Unsukas Činas "Subito con forza"), gan arī klasisks repertuārs, šim nolūkam šoreiz izvēloties Ludviga van Bēthovena Piekto simfoniju. Un vēl kāda zīmīga likumība – igauņu diriģenti uzskata par goda lietu ārzemju priekšnesumos iekļaut igauņu mūziku.

Tas arī viens no iemesliem, kādēļ Erki Svena Tīra opusus šeit iespējams dzirdēt pārsteidzoši bieži, kur viņu pārspēj tikai paaudzi vecākais Arvo Perts; līdz ar to koncerta sākumā bija jādomā, vai patiešām 2018. gada partitūra "Phantasma" ir vieglāk uztverama par, piemēram, kādu no pirms tam tapušajām astoņām komponista simfonijām, vai arī gluži vienkārši esmu jau pieradis. Arī Unsuka Čina nav gluži nezināma, tomēr Latvijas koncertzālēs pārstāvēta daudz retāk, tādēļ Bēthovena 150 gadu jubilejas ietvaros radīto piecminūšu opusu "Subito con forza" bija rosinoši salīdzināt ar igauņu autora veikumu. Konceptuālās nostādnes atšķiras, emocionālās vadlīnijas arī, taču vienojoša ir abu komponistu teicamā profesionalitāte, par ko liecināja precīzu muzikālo domu un dramaturģisko struktūru klātbūtne, trāpīgs tematiskais materiāls un izkopta instrumentācija. Un šādi iespaidi deva arī tikpat pārliecinošu atbildi jautājumā par Olari Eltsa panākumiem pie "Sinfonietta Rīga" diriģenta pults – abpusējā radošā dialogā panākts rezultāts, kuru prieks klausīties gan priekšnesuma intensitātes, gan orķestra sagatavotības dēļ.

Latviešu mūzikas izvēlē šoreiz nekādu eksperimentu nav, jo Pētera Vaska Pirmais vijoļkoncerts "Tālā gaisma" pieder pie pasaulē biežāk spēlētajām un, jāteic, arī izcilākajām komponista partitūrām. Taču 2. oktobrī šādas izvēles īstenojums vienalga pārsteidza, jo, lai gan kamerorķestris "Sinfonietta Rīga" uz šejieni kā solistus regulāri aicina izcilus viesmāksliniekus, somu vijolnieces Elinas Veheles sniegumā nebiju gluži gaidījis tik izteiksmīgu un kolorītu toni, kas bija nesaraujami saistīts ar priekšnesuma emocionālo vēstījumu un tēlu atklāsmi. Turklāt šajā interpretācijā tikpat spoži iesaistījās arī Olari Eltss un "Sinfonietta Rīga" stīdzinieki – arī viņiem bija, ko teikt par Pētera Vaska skaņdarba vienlīdz personisko un pārlaicīgo stāstu, un arī viņi parādīja, ka šā opusa iekšējo dziļumu lieliski var atainot objektīvākos vaibstos pretstatā, piemēram, Gidona Krēmera versijai.

Nedaudz diskutablāks izvērtās Ludviga van Bēthovena Piektās simfonijas lasījums. Pirmkārt, te uzreiz jautājums – ja metāla pūšaminstrumenti nespēj pienācīgi nospēlēt Bēthovenu, kā viņi tiks galā ar Bulēzu un Ksenaki? Otrkārt, ideja par to, ka simfonijas pirmā daļa katrreiz jādiriģē aizvien straujāk un nervozāk, nonāk acīmredzamā pretrunā nepieciešamībai pēc atskaņojuma skaidrības un precizitātes. Taču muzikālā kopaina arī šeit deva ļoti daudz suģestējošu un harmonisku brīžu, un jāsecina, ka Olari Eltsam un kamerorķestrim "Sinfonietta Rīga" vēl ir, kur tiekties.

Arī jaunās koncertsezonas atklāšanas programmas uzskatāmi pauž, ka Latvijas orķestriem ir svarīga latviešu mūzika – turklāt neatkarīgi no komponistu vecuma, pārstāvētā stila vai ārzemēs gūtā statusa. Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra rezidences komponiste patlaban ir Ilona Breģe, un nupat izskanējis viņas jaundarbs "Up-Time"; Liepājas simfoniskais orķestris sezonu sāka ar jaunu Jura Karlsona opusu "Saules lēktā", bet pēc tam sekoja koncertturneja ar pavisam citu programmu pa dažādām Latvijas pilsētām, pa ceļam iegriežoties arī Mažeiķos un ceļojumu noslēdzot 3. oktobrī Tukuma Kultūras namā. Tas nozīmē, ka Selgas Mences uvertīru "Orions" Gunta Kuzmas vadītais orķestris bija spēlējis jau vairākkārt, un līdz ar to priekšnesuma saskaņa patiešām izklausījās atbilstoša komponistes visnotaļ poētiskajam un saistošajam vēstījumam.

Jāteic, ka diriģents bija nopietni iedziļinājies arī Žana Sibēliusa Otrās simfonijas partitūrā, un rezultāti neizpalika – labi zināms, cik grūti ir somu autora simfoniju interpretācijās panākt formas saliedējumu, taču Guntim Kuzmam šoreiz izdevās gan neordināri veidotā četrdaļu cikla lasījuma dramaturģiskā uzbūve, gan arī skaņdarba satura atklāsme kontrastu gammā no episkas tēlainības līdz psiholoģiskai drāmai. Visbeidzot, līdzīgi kā "Sinfonietta Rīga" un Elinas Veheles veikumā, teicamā saspēlē ar Liepājas simfonisko orķestri Fēliksa Mendelsona vijoļkoncertā spožus panākumus guva Elza Siliņa. Viņai pagaidām trūkst tikai somu solistes noslīpētās pieredzes, viss pārējais ir – piesātināts tonis, spilgts artistiskums, virtuozo pasāžu tīrība un sapratne par Mendelsona darba emocionālajām un stilistiskajām dimensijām.

Tā kā latviešu mūzika ar šādu attieksmi nekur nepazudīs, noslēguma vēlējumi vispirms par igauņu mūziku – cerībā, ka Olari Eltss uz Latviju beidzot atvedīs kādu no 20. gadsimta klasiķa Eduarda Tubina vienpadsmit simfonijām un diviem vijoļkoncertiem, kas nedaudz mistiskā veidā līdz šim palikuši jaunāku modernistu paaudžu ēnā. Taču ar tikpat lielu interesi uzzinātu, kā Elina Vehele un Elza Siliņa interpretētu Pētera Vaska Otro vijoļkoncertu "Vakara gaismā", un vēl jau ir arī abi mūsdienās slavenākās korejiešu komponistes vijoļkoncerti. Rezumējumā pavisam vienkāršiem vārdiem sakot – vairāk Elzas Siliņas, vairāk Unsukas Činas.