Piektdiena. Laukā mīnus 15. Pie autobusu pieturām dreboši gaidītāji. Bet manā ripojošajā kažociņā plus 12. Kaifs... No rīta auto piešķīlu bez problēmām, jo mazā benzīna sirsniņa nostrādājusi vien trīs gadus un 60 000 km. Akumulators kā jauns, sveces pārbaudītas, to pievadi notīrīti…

Tas nav kaimiņa vecais dīzelis, kuru šorīt pat baterijas papildināšana ar 220 V stimulatoru ierūcināt nespēj. Jo kompresijas vairs nav. Ievilkt arī mēmo nevaru, jo – kā jau labam limuzīnam pieklājas – šim ir automātiska ātrumkārba. Kā līdzēt? Nekā citādi kā vien ar dārgu motora kapitālo remontu...

Malu malās redzu sīkākas sala laika problēmas. Lūk, viens nevar pat kārotajā aizvējā iekšā tikt – ne tikai atslēga aizsalusi (to šis ar šķiltavu liesmu atkausē), bet visas vakar mazgātās un nenosusinātās durvis. Ar šķiltavu nepietiks. Tiek vilkts garš elektrības vads no dzīvokļa loga un galā likts no sievas lienēts fēns... Cits grābj plikām rokām no zemes trūcīgās sniega paliekas un nikni berzē vējstiklu. Mazgātāja sprauslas aizsalušas. Laikam jau lētāko, bet draņķīgo šķidrumu pircis. Vai siltajās dienās ar ūdentiņu pārlieku atšķaidījis...