21. gadsimtā lauksaimniecības galvenais izaicinājums ir saskaņot divas vajadzības: palielināt pārtikas ražošanu, vienlaikus samazinot vides piesārņojumu. Intensīva lauksaimniecība dod lielu ieguldījumu augkopībā, tomēr rada negatīvas sekas, jo ir daudz ķīmisko vielu un zema bioloģiskā daudzveidība. 

Sojas pupas būs vēl viens kultūraugs, ko izvēlēties augu maiņas paplašināšanai, īpaši bioloģisko dārzeņu ražotājiem. 

Soja (Glycine max L.) no proteīnaugiem ir visplašāk audzētais pākšaugs pasaulē un tiek izmantots gan pārtikā, gan lopbarībā. Soja nav tipisks mērenā klimata augs, tās augšanai un attīstībai nepieciešams vairāk siltuma nekā, piemēram, zirņiem (Pissum sativum L.) vai lauka pupām (Vicia faba L.). Uzlabotu sojas šķirņu selekcionēšana piedāvā iespēju potenciālu starptautiskā sojas tirgus paplašināšanai. 


Sojas izmantošanai 
 ir liels potenciāls

Soja ir gandrīz vienīgais laukaugs pasaulē, kura audzēšana pēdējo 40–50 gadu laikā strauji paplašinājusies. Tiek prognozēts, ka sojas pupu ražošana pasaulē pieaugs par 2.2% gadā un līdz 371.3 miljoniem tonnu līdz 2030. gadam.


Latvijā soja pamazām iegūst nozīmīgu vietu audzēto kultūraugu vidū. Sēklas izmanto galvenokārt eļļas un miltu ieguvei. Pēc rafinēšanas to izmanto pārtikā, margarīna gatavošanai, konditorejas rūpniecībā u. c. Sojas olbaltumvielas satur gandrīz divas reizes vairāk fosforskābes un četras reizes vairāk minerālvielu nekā gaļas olbaltumvielas. Tā kā sēklās ir laba olbaltumvielu, tauku, minerālvielu, vitamīnu un fermentu attiecība, no tām iegūst dažādus bioloģiski pilnvērtīgus produktus. Pēc eļļas atdalīšanas no sēklām iegūst augstvērtīgus blakusproduktus – raušus un spraukumus, kas ir olbaltumvielām bagāta spēkbarība.