Viens no lielākajiem izaicinājumiem dārzeņu bioloģiskajā audzēšanā ir cīņa ar nezālēm. Kaplēšana ar rokām faktiski vairs nav iespējama darbaroku trūkuma dēļ, roboti kaplētāji ir dārgi, plēves mulčas utilizācija ir iespējama, bet rada papildu problēmas. Protams, ir iespējama arī bioloģiski noārdāmā mulča.

Vācijā konsultāciju organizācija "Őkologischer Gemüsebau" jau vairākus gadus pēta siena vai zaļās mulčas izmantošanu dārzeņu audzēšanā. Proti, salīdzina svaigi pļautās zāles, siena un fermentētās zāles mulču. Viens no materiāliem ir āboliņš, jo tas satur daudz slāpekļa un kālija.

Savā starpā varianti atšķiras ar ūdens daudzumu tajos, tātad – ar masu. Fermentētā masa sver uz pusi mazāk nekā svaigi pļauta zāle, bet siens – pat tikai ceturtdaļu no tā. Izvēle ir atkarīga no nepieciešamā mulčas materiāla apjoma un transportēšanas izmaksām. Tāpat svarīgi, cik daudz darba un laika prasa mulčas materiāla izkliedēšana starp augiem. Intensīvi augošs āboliņš dod no viena hektāra 15–25 t svaigi pļautas masas. Lai nodrošinātu pietiekamu mulčas kārtu, ir nepieciešams trīs reizes vairāk – uz vienu hektāru mulčēto augu vajadzīgi trīs hektāri āboliņa. Izklausās pilnīgi nereāla doma, bet, par laimi, āboliņu var nopļaut trīs reizes sezonā, vismaz Vācijā tā ir. 

Tātad uz vienu hektāru mulčētā laukā vajadzīgs tikai viens hektārs āboliņa. Arī izmantojot āboliņa skābbarību, pietiekot ar vienu hektāru. Savukārt, izmantojot āboliņa sienu, būs vajadzīgi veseli četri hektāri tā sagatavošanai.