Augļu ražas pārpilnība tajos novados, kur dārzus neskāra pavasara salnas, diez vai septembrī audzētājiem vēl ļaus domāt par kaitīgajiem organismiem. Tomēr slimības darīs to, kas tām jādara.

Uz āboliem un bumbieriem turpinās attīstīties kraupja sekundārā infekcija. Bumbieru stādījumos bumbieru–kadiķu rūsas oranžsārtie plankumi iegūs spilgtāku krāsu, un no rūsas radziņiem lapas apakšpusē izlidos sporas. Sevišķi sausā un vējainā laikā sporām būs viegli aizlidot izplatījumā, lai nosēstos pārziemot uz Ķīnas, Virdžīnijas un kazaku kadiķiem. 

Bumbieru un ābeļu vainagos arī vēlīno plūmju šķirņu stādījumos turpinās izplatīties augļu parastā puve. Slimības izplatību sēkleņiem veicina stipri kraupja bojājumi, augļos veidojot plaisas, ko savukārt apciemo dažādi lidojošie kukaiņi. Tie, pārlidojot no augļa uz augli, pārnēsā puves ierosinātāju sēni. Slimība izplatās arī ar lietu un vēju un pārvietojas no slimā uz veselo, augļiem mehāniski saskaroties. Puvušie augļi bieži vien paliek dārzos, un gan āboli, gan bumbieri, gan plūmes mumificējas, tādējādi saglabājot infekciju nākamajam gadam. No fitosanitārā viedokļa dārzs rudenī būtu jāatbrīvo no visa, kas saglabā jebkādu infekciju.