Arvien apšaubāmāks kļūst nācijas ilgstoši kultivētais paštēls par latviešu "skandināvisko raksturu". Proti, ka, vismaz salīdzinot, piemēram, ar itāļiem vai spāņiem, mēs esam tādi atturīgāki, lēnīgāki un apdomīgāki. 

Kāds tur lēnīgums, ja regulāri var novērot mētāšanos situācijas novērtējumā no viena grāvja otrā? Visbiežāk sastopamais "grāvis" ir pārāk pesimistisks novērtējums. Domāju, ka nav jāmin piemēri. Tomēr gadās arī neadekvāti optimistisks skatījums.

Runa ir par daudziem dusmas aizdevušajiem plāniem tērēt naudu rupjmaizes un riteņbraukšanas popularizēšanai, kā arī trešo valstu pilsoņu integrēšanai. Manā skatījumā sāls ir tas, ka nekā nepareiza jau šādās programmās nav – jautājums tikai, vai konkrētā valsts var to atļauties. Ja nevar, tad nav nekāds negods šādas idejas nolikt malā. Savukārt ideju virzītāju skatījumā nolikt malā acīmredzot nevar, jo tā dara "visas attīstītas valstis", un mēs arī gribam būt šajā pulciņā. Visas attīstītās valstis popularizē veselīgu dzīvesveidu un uzturu – tātad mēs arī. 

Manā skatījumā tā ir jūsmīga cenšanās uzlēkt augstāk par savu skaidri redzamo pēcpusi.

Domas paskaidrošanai minēšu kādu amerikāņu militāristu pirms pieciem gadiem izsludinātu tenderi. Tātad ASV varas iestādes pauda gatavību tērēt naudu, lai uzņēmēji izstrādātu tādu munīciju militārajām mācībām, kura pēc izšaušanas pati bionoārdītos (sadalītos). Lai cik eksotiski šāda tēma izklausās, tā ir ļoti aktuāla, jo augsnē nonākusī munīcija videi, maigi sakot, par labu nenāk.