Viens no aizvadītā gada spilgtākajiem iekšpolitiskiem procesiem ir tas, ko mēs varētu saukt par vēstures pārvērtēšanu un no tās izrietošo publiskās telpas (piemiņas vietas, ielu nosaukumi) revidēšanu. 

Visticamākais, ka šīs diskusijas turpināsies arī 2025. gadā. Mans subjektīvais apkopojošais vērtējums – diskusijās pietrūkst plašāka konteksta, turklāt šī kritiskā piezīme attiecas gan uz tiem, kuri vēlas saglabāt "status quo", gan izmaiņu pieprasītājiem.

Sāksim ar "status quo" aizstāvjiem. "Valoda nav vainīga", "kultūra nav vainīga", "nevajag jaukt kopā" un līdzīgas tēzes par krievu valodu, Puškinam veltīto pieminekli un tā tālāk. Skaidrs, ka nacistu dēļ būtu nejēdzīgi atteikties no vācu valodā (piemēram, Šveicē…) radītās kultūras, tomēr būtu arī naivi iedomāties, ka valoda un kultūra netiek izmantotas politikā un ideoloģiskās manipulācijās. Par "status quo" grupai tik mīļo Puškinu. Viens no labākajiem Krievijas literatūras vēsturei un teorijai veltītajiem žurnāliem ir tīmeklī bez maksas lasāmais "NLO".