Drosme kā brīvības cena: ko māca ukraiņi un mūsu varoņi

Drosme – tas ir vārds, ko mierīgos laikos lietojam pat triviālos apstākļos. Bērnus mudinām «būt drosmīgiem» sēžoties zobārsta krēslā, paši pieņemam «drosmīgus» lēmumus mainīt darbavietu vai uzņemties kredītsaistības. Taču nemierīgos laikos vārds drosme iegūst pavisam citu skanējumu. Drosme nenozīmē, ka cilvēkam nav bail. Tā nozīmē, ka spējam turpināt rīkoties pat tad, kad jūtamies neaizsargāti, kad mums ir ļoti bail.

Par drosmi aizdomājos neseno Ukrainas kara notikumu kontekstā. Labi apzinoties iespējamās sekas, ukraiņi veica divas pārdrošas, ilgi gatavotas operācijas. Kravas automašīnu konteineros paslēpti droni nopostīja krievu bumbvedējus dziļi valsts iekšienē, un ūdenslīdēji nomīnēja Krimas tilta balstus, padarot to faktiski nelietojamu.

Ukrainas droni slepus palaisti no kravas auto Krievijā – šoferi tagad pratināšanā.

Foto: No sociālajiem tīkliem

Šīs divas epizodes kārtējo reizi atgādināja, cik nozīmīgu lomu spēj spēlēt drosmīga rīcība. Uz visa trīs gadus ilgā kara fona Krievijai nodarītie zaudējumi nav katastrofāli, taču psiholoģiski trieciens ir varbūt pat tikpat liels kā Dāvida uzvara pār Goliātu. Krieviem tas ir nepārprotams signāls, ka viņi nav pasargāti pat dziļi Sibīrijā, tādēļ ikdienas gaitās biežāk jāpalūkojas debesīs. Savukārt ukraiņi ieguvuši pārliecību, ka spēj pašu spēkiem «iedot pa zobiem» lielākam un labāk bruņotam pretiniekam.

Abas epizodes pierāda, ka karā izšķirošais nav izmērs, bet gan stratēģija, drosme un pārliecība. 

Manuprāt, ukraiņu brīvības cīnītāji ir pelnījuši visdziļāko cieņu par to, ka viņi visai pasaulei ir parādījuši, cik ļoti neaizsargāta patiesībā ir «varenā ģeržava».

Ukraiņi nepadodas un nekad nepadosies. Esmu runājis ar daudziem karavīriem, un visi ir teikuši, ka viņi karos līdz pēdējam cilvēkam - ar ieročiem rokās vai bez tiem, ja vajadzēs. Es tam ticu. Mēs redzam viņu prezidenta drosmi runāt atklātā valodā, protams, aizvainojot krievus, šad tad arī kauninot rietumus. Skaidrs, ka ukraiņiem netrūkst izaicinājumu, taču viņi ne tikai pretojas uzbrukumiem, bet veicina militārās inovācijas, ātri atjauno savu infrastruktūru, dokumentē krievu zvērības un organizē pretošanās kustības. Patiesībā Ukraina mums ir lielisks drosmes piemērs «tiešajā ēterā», un mēs varam mācīties no viņiem, kā pastāvēt par sevi.

Dažas dienas pirms operācijas Zirnekļtīkls īstenošanas sāku skatīties Netflix dokumentālo seriālu «American Manhunt: The Search for Osama bin Laden» (Amerikāņu medības: Osamas bin Ladena meklējumi). Tajā stāstīts, kā ASV valdības darbinieki gadiem ilgi strādāja kopā, lai atrastu un neitralizētu plaši meklēto teroristu. Sēžot pie TV ekrāna un vērojot notiekošo, biju pārsteigts par to, cik daudz «nepazīstamu varoņu» bija iesaistīti un cik daudz smaga darba viņi ieguldīja šajā misijā. Tajā pašā laikā mediji, sabiedrība un visi pārējie uzskatīja, ka teroristu meklēšana aizņem pārāk daudz laika. Operācijā iesaistītajiem nācās klausīties sūdzības un negatīvo attieksmi, taču viņi turpināja darbu līdz misija bija pabeigta.

Ja šo filmu neesat redzējuši, ļoti iesaku noskatīties. Tā paver priekškaru uz procesu, kā Zirnekļtīklu varētu būt plānojusi Ukrainas vadība. Mums pat nav nojausmas, cik daudz cilvēku bija iesaistīti, cik sarežģīta bija loģistika un kādam riskam bija pakļauti tie izpildītāji, kuri īstenoja uzbrukumu Krievijas teritorijā. Viena paviršība, un viņus varēja atklāt krievu drošībnieki. Tas būtībā nozīmētu nāves spriedumu. Par spīti augstajam riskam, pārdrošie aģenti noveda operāciju līdz sekmīgam iznākumam, apliecinot, ka varonība nekur nav pazudusi.

Arī starp mums ir drosmīgi varoņi, par kuriem sabiedrība neko daudz nezina. Par laimi viņiem nav jāuzņemas nāves briesmas. Šie cilvēki ziedo Ukrainai, diendienā ved uz kara plosīto valsti cīnītājiem vajadzīgās lietas, pin kamuflāžas tīklus, ada cimdus, rīko labdarības pasākumus baznīcās, bibliotēkās, skolās, uzņem ukraiņu bēgļus. Es iedomājos arī par vienkāršajiem puišiem, pirmajiem neatkarīgās Latvijas aizstāvjiem, kādi tikai aprakstīti «Dvēseļu putenī», par okupācijas pretiniekiem kā Gunārs Astra, Lidija Doroniņa-Lasmane, Bruno Javoišs. Es domāju par latviešiem, kuri kopj latvietību un, par spīti grūtībām, nemeklē vieglāku dzīvi ārzemēs.

Bet kas gan ir drosme šodienas Latvijas sabiedrības skatījumā? Kā katrs no mums to izrāda? Vai mēs spējam iestāties par savām vērtībām, par savu ģimeni, par zemi un tautu? Vai spējam kaut aiziet līdz vēlēšanu iecirknim un nobalsot par to, kam ticam? Par to katram no mums būtu jāaizdomājas, ja gribam arī turpmāk dzīvot brīvā Latvijā.