Latvijas Banka brīdina: dzimstība turpinās krist, pat ja naudu pabalstiem palielinās

Pagājušajā nedēļā Latvija atkal sāka šķetināt tematu, kas ir tikpat nepatīkams kā zobu sāpes, proti, demogrāfisko situāciju, un pasākumus šīs situācijas uzlabošanai.

Olafs Zvejnieks.

Foto: Dainis Bušmanis / Latvijas Mediji

Šajā sakarā notika Latvijas Bankas organizēta diskusija "Kāpēc Latvijā krīt dzimstības rādītāji un kā to mainīt?". Dažas diskusijas atziņas, kuras diez vai kādam būs pārsteigums, ir tādas, ka jaundzimušo skaits Latvijā tuvākajā nākotnē, visdrīzāk, samazināsies vēl vairāk. Latvijā vidējais dzimstības koeficients kopš iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) vidēji turas ap 1,6 uz vienu sievieti. Jāatgādina, ka sabiedrības locekļu skaita noturēšanai aptuveni vienā līmenī nepieciešamais koeficients ir 2,3, bet pieauguma palielināšanai vēlamais bērnu skaits ģimenē ir trīs. Pašreizējo situāciju Latvijas Banka skaidro ar ģimenes atbalsta politiku, kas tika īstenota 2013.–2015. gadā – tad tika palielināti bērnu pabalsti un ieviesti stimuli ģimenēm ar bērniem. Tāpat tika uzlabota bērnudārzu pieejamība un veicināta pieeja valsts atbalsta programmai reproduktīvās veselības pakalpojumiem, lai palīdzētu risināt neauglības problēmas. Taču nākotnes situācija vienalga ir padrūma, jo jaundzimušo skaitu Latvijā tieši ietekmē sieviešu skaita samazināšanās. "Jaundzimušo skaits tuvākajā nākotnē, visticamāk, turpinās samazināties, bet jautājums, cik daudz dzimstība kritīsies," šajā diskusijā teica Latvijas Bankas ekonomiste Baiba Brusbārde. Kritumu var mazināt ienākošā paaudze un sievietes ap 40, kuru skaits ir divreiz augstāks nekā sieviešu skaits 25 gadu vecumā. Citiem vārdiem sakot, Latvijā sieviešu skaits 25 gadu vecumā ir tik neliels, ka demogrāfisko situāciju var glābt tikai ar dzemdējošām četrdesmitgadniecēm un tīņu un studenšu grūtniecību. Tiesa gan, viens no nedaudzajiem diskusijā minētajiem pozitīvajiem aspektiem ir tas, ka to sieviešu īpatsvars, kurām dzimst trešais vai ceturtais bērns, Latvijā pieaug.

Diskusijas rezultātā radīti daži ieteikumi atbalsta pasākumiem, arī tie ir sen zināmi visiem, kas par šo tēmu interesējas – pabalsti, veselības aprūpe, bērnu aprūpes pakalpojumu un mājokļu pieejamība jaunajām ģimenēm un dažādi sociālie faktori. 

Vienlaikus tiek godīgi atzīts, ka pabalstu ietekme ir diezgan neliela, piemēram, palielinot pabalstu par 25%, dzimstības pieaugums ir ap 4%.

Savukārt vienreizēji maksājumi visvairāk ietekmē ģimenes ar zemākiem ienākumiem, savukārt labāk situētajiem to motivējošais efekts ir neliels. Proti, pabalstiem ir pozitīva ietekme, bet tie vieni paši situāciju kardināli nemaina. Tad jau lielāka nozīme ir dažādiem veselības pasākumiem, tādiem kā valsts apmaksātās medicīniskās apaugļošanas procedūras. Šobrīd valsts apmaksā divas medicīniskās apaugļošanas procedūras katrai sievietei, un valsts budžeta izdevumi 2025. gadā ir 2,6 miljoni eiro. Katrs ar šādu tehnoloģiju palīdzību radītais bērns izmaksā 4000 eiro, taču valsts mērogā šie izdevumi ir nelieli un šo pakalpojumu iespējams attīstīt arī plašāk, īpaši ja nopietni tiek cerēts uz četrdesmitgadnieču iesaisti demogrāfisko problēmu risināšanā. Tāpat, lai gan Latvijā bērnudārzu situācija ir samērā laba, ir slikti attīstīta bērnu aprūpes politika. Pieskatīšanas iespējas bērniem līdz pusotram gadam ir ierobežotas, un aukles pakalpojuma finansējums ir neliels. Līdzīgi ir ar mājokļa pieejamību, kas varētu pozitīvi ietekmēt dzimstību gados jaunākās ģimenēs, un izskanējušais priekšlikums, ka mājokļu atbalsta programmu varētu orientēt uz šo grupu, vismaz man šķiet atbalstāms. Un, visbeidzot, pētījumi apstiprinot, ka esot grūtības apvienot darba un ģimenes dzīvi, stereotipi par dzimumu lomām ģimenē veidojot vidi, kurā lēmums par bērnu radīšanu kļūst sarežģītāks, un sievietes var neizvēlēties lielu bērnu skaitu. 

Latvijā sievietes jūtas noslogotākas ar pienākumiem mājās, vienlaikus stereotipi par sievietes lomu ģimenē ir stiprāki nekā vidēji Eiropas valstīs.

Šajā kontekstā nozīmīga būtu ģimenei draudzīgas darba vides veidošana, kā arī valsts līdzfinansēti sabiedriskie atbalsta tīkli, kas palīdzētu mazināt emocionālo un praktisko spriedzi jaunajiem vecākiem, tāpat varētu ieviest arī vairākas valsts līdzfinansētas atbalsta programmas jau pēc bērna dzimšanas, piemēram, pirmo mēnesi varētu piedāvāt medmāsas, vecmātes vai pirmās emocionālās palīdzības mammas apmeklējumu, bet divus mēnešus – atbalstu un palīdzību mājas darbos.

Visos šajos ieteikumos ir patiesības grauds, tie vairumā ir atbalstāmi. Tomēr šādās diskusijās parasti aiz trijām priedēm nevēlas saskatīt mežu. Un mežs ir tāds, ka industrializācija un urbanizācija ir galvenie faktori, kas nosaka iedzīvotāju skaita samazināšanos attīstītajās valstīs, un šie faktori nepārstās darboties ne šodien, ne rīt. Tie atnes iedzīvotāju pārvietošanos no laukiem uz pilsētām, kurās jādzīvo krietni mazākos dzīvokļos un vietas bērniem ir krietni mazāk. Valsts no sievietēm vēlas gan to, ka tās mācās un strādā, gan to, lai dzemdē un audzina bērnus. Taču pirmais faktors – mācības un karjeras veidošana – pēdējo 30 gadu laikā ir panācis, ka pirmā bērna dzimšanas laiks no agrīnā 20 gadu vecuma pārvietojies uz apmēram 30 gadu vecumu, savukārt pirmais bērns 30 gados nozīmē, ka vairāk par diviem bērniem līdz 40 gadu vecumam reti kura sieviete paspēs, jo bērnu dzemdēšana un audzināšana būs jāsavieto ar karjeras attīstībā vissvarīgāko un noteicošo desmitgadi. Tādēļ visi pareizie un atbalstāmie priekšlikumi dzimstības veicināšanai var tikai noturēt situāciju uz vietas esošajā 1,6 koeficienta līmenī vai varbūt paaugstināt to līdz 1,7. Dzimstības koeficientu 2,3 ar šādu priekšlikumu sasniegt nevar. Ja to vēlas, tad jāveicina migrācija (ASV un Francijas ceļš) vai jāsekmē reliģiozitāte un visādi jābalsta ģimenes vērtības (Izraēlas ceļš).