Zemniekiem jārēķinās, ka, kukurūzas sējumiem ieņemot paliekošu vietu Latvijas lauku ainavā, arī šim kultūraugam iespējama kaitīgo organismu klātbūtne. Pagaidām tie nav izraisījuši nozīmīgus zaudējumus, bet audzētāji uz to nevar paļauties kā uz neapgāžamu aksiomu.

Augustā kukurūzai veidosies vālītes un, graudiem briestot, atklāsies, ka ne visās vālītēs graudi būs vienlīdz skaisti. Daži būs pārklāti ar balti pelēcīgu apvalku, sākumā nelieli un slēpti zem vālīti nosedzošajām lapām. Šie graudi būs inficēti ar kukurūzas vālīšu melnplauku. Augu inficēšanās notiek no ziedu skaras parādīšanās līdz piengatavībai (AS 53–73) – tad tie ir visatvērtākie melnplaukas infekcijai. Inficēšanos veicina dažādi mehāniskie bojājumi un sabiezināti sējumi. Grauds veidojas kā pūšļveida izaugums. 

Bieži vien vālītē ir bojāta lielākā daļa graudu, kas, laikam ritot, palielinās, veidojot diezgan atbaidošus un smagus, ar melnām sporām pildītus maisus. Apvalkam saplīstot, sporas aizlido, bet infekcija uz augu atliekām un augsnē saglabājas 2–3 gadus. Sporas neapdraud dzīvnieku veselību, toties saglabā dzīvotspēju, arī izejot cauri dzīvnieka zarnu traktam. 

Kukurūzu bieži sēj atkārtoti vienos un tajos pašos laukos, maldīgi domājot, ka, sējot kodinātus graudus, augs būs pasargāts.