Agri pavasarī lazdas par sevi atgādina ar saulē vizošām dzeltenām ziedu spurdzēm zaros, bet rudeņos aicina uz mežu pēc gardiem riekstiem. Par lazdu audzēšanu konsultē Nacionālā botāniskā dārza Pārtikas, aromātisko un ārstniecības augu nodaļas vadītāja Ginta Jakštāne un "Zaļenieku kokaudzētavas" dārzniece lze Davidāne.

Pie mums savvaļā sastopama viena lazdu ģints suga – parastā lazda (Corylus avellana L.), tā ir 3–6 metrus augsts krūms un veido lietussargam līdzīgu četrus piecus metrus platu vainagu ar vairākiem stumbriem. No parastās lazdas un dižaugļu jeb Lamberta lazdas (Corylus maxima), kuras dzimtene ir Dienvideiropa un Mazāzija, izveidotas daudzas šķirnes riekstu ieguvei.

Vietas izvēle un stādīšana

Lazdas parasti stāda rudenī – no septembra vidus līdz oktobra vidum vai arī pavasarī pirms lapu saplaukšanas.

Vislabāk lazdas jūtas viegli skābās līdz kaļķainās (pH 6–7), gaisa caurlaidīgās, trūdvielām bagātās smilšmāla vai mālsmilts augsnēs. Labai riekstu ražai jāizvēlas saulaina vai daļēji noēnota, no salnām aizsargāta vieta.

Lazdas ir mikorizas augi, tāpēc pārstādot jāpievieno augsne no iepriekšējās augšanas vietas. Stādot droši pievieno visu augsni, kas bijusi podā, vai izmanto meža augsni, kur augušas lazdas.

Vēlamais stādīšanas attālums starp krūmiem 4, starp rindām – 5 metri.