Aprīlī VAAD inspektori augļu dārzos iknedēļas novērojumus parasti sāk ar ābeļu zariņu izpēti, lai saprastu, kādi kaitēkļi, iestājoties kukaiņu prasībām atbilstošiem laikapstākļiem, šķilsies no pārziemojušām oliņām.

Kurzemē šo darbu bija iespējams veikt marta vidū. Kopumā kaitēkļu oliņas pārziemojušas labi. Protams, neliela daļa neizšķilsies, daļu ziemā apēduši putni, bet neizskatās, ka tas pozitīvi ietekmēs oliņās ziemojošo kaitēkļu izplatību Kurzemes dārzos. Ja saimnieki arī vēlas palūkoties caur lupu, tad vispirms jāzina, ko meklēt. Veselās un bojā gājušās oliņas viegli atpazīstamas pēc katrai sugai raksturīgās formas un krāsas.

Ābeļu lapu blusiņai oliņas ir garenas, dzeltenīgi pelēkas, bojā gājušās – sažuvušas, gandrīz baltas. Augļu koku sarkanajai tīklērcei – sīkas apaļas, sarkanas pērlītes, parasti daudzas vienuviet, bet bojā gājušās –bezkrāsainas. Bruņutu sīkās baltās oliņas klātas ar iegarenu vairodziņu. Vairodziņš ir gandrīz mizas krāsā, un, lai pārliecinātos par oliņu klātbūtni, tas jāapgriež otrādi. Zem viena var saskaitīt līdz 15 dzīvīgu oliņu. Laputu oliņas ir garenas, melnas un spīdīgas, bojā gājušās – sažuvušas.

Ne tikai mežu saimniekiem jācīnās ar egļu astoņzobu mizgrauzi – augļu dārzos postu spēj sagādāt lapu koku nevienādais mizgrauzis. Tā mātītes no ziemošanas vietām lapu koku stumbros iznāk aprīlī, sajūtot pirmo siltumu. Tās dodas jaunu saimniekkoku meklējumos un par labiem atzīs ābeļu, bumbieru, plūmju vai ķiršu jaunos stādījumus. Vaboles tievajos stumbros un zaros grauzīs ejas, kurās sadēs oliņas.