Latvijas rallija čempionātā abos ziemas posmos Alūksnē un "Sarmā" piedalījās viena sieviešu ekipāža – ukrainietes Nadija Soboļeva ar stūrmani Tetjanu Kravcovu. 

Par savu ceļu autosportā, biznesu un ikdienu kara apstākļos Nadija pastāstīja "Latvijas Avīzei".

Tēva meita

"Mans tēvs Mikola ir Ukrainā zināms autosportists un treneris, jau kopš sešu gadu vecuma braucu viņam līdzi uz sacensībām. Kad gribēju pati sākt braukt, teica, lai vispirms izeju pie vīra un laižu pasaulē bērnus, tad parunāsim. 2019. gadā aizgāju pie viņa un sacīju, ka nosacījumus esmu izpildījusi, lai pievēršas man. Nopirkām "VAZ 2108", sāku braukāt, piedalījos pāris autokrosa sacensībās, kvalifikācijā viss labi izdevās, bet sacensībās, kad ir kontakts, taranēšana, morāli bija ļoti grūti, tāpēc ierosināju pamēģināt ralliju. Izbraucām ar parastu auto, tētis teica – diktē, ko redzi. Saku 200, 300, viņš prasa – vai tad neredzi, ka (distance) ir daudz lielāka? Man bija problēmas ar redzi, jau tajā dienā piezvanīju uz klīniku, un pēc divām dienām bija operācija," videozvanā no Kijivas smaida Nadija Soboļeva. "Trīs nedēļas vēlāk piedalījos pirmajās minirallija sacensībās. 

Man tobrīd bija 29 gadi, līdz tam nebija lielas pieredzes auto vadīšanā un pirmās sacensības bija apkaunojošas, pat nezināju, kā ieslēgt logu tīrītājus. Par tēvu visi smējās, 

vaicāja, kāpēc nav iemācījis. Viņš teica, ka man jāiet savs ceļš. Padomus un ieteikumus deva, bet to nevar saukt par trenēšanu.