Sandra Vensko: Septembra smagums

Divi datumi – 1939. gada 1. septembris un 1945. gada 2. septembris – Otrā pasaules kara sākums un beigas – atgādina par cilvēka fizisko trauslumu. Šos datumus šķir miljoniem cilvēku nāve, sabombardētās pilsētas, sapostīta infrastruktūra, noārdīta pārtikas ķēde un izkropļots dzīvības jēdziens.

Seši gadi šķir ciparnīcas apli 1939–1945. Laiks, ko sen būtu bijis jānoslāpē ar piedošanas lūgšanām, grēksūdzēm un jāveido jauna un gudra pasaules kārtība. Sešus gadus cilvēki ienīda viens otru tik spēcīgi, ka melot kļuva par otru ķermeni, atgūties no varmācības, ko ar mātes pienu saņēma mazuļi, noslāpēja to, ko ierasts dēvēt par sakārtotu dzīvi. Šodien apkārt notiekošais parāda, ka nav notikusi prāta attīrīšanās no ļaunā, nav notikusi lustrācija.

Sandra Vensko, dzejniece, publiciste.

Foto: Publicitātes

Vasarā pilsētu svētkos partiju runas vīri un sievas izklaidējās, visiem bija jautri, karodziņi plīvoja, krekli ar apdruku arī bija glīti. Kad palūko, kā deputāti balso, var rasties jautājums, kas traucē viņiem padomāt par balsojuma jēgu, ja vārds "atturas" kļuvis par jau ierastu modes parādību. Te arī varētu rast atbildi, kāpēc cilvēki ir kūtri un nemaz netiecas doties balsot, tātad – šie pilsoņi vienkārši "atturas".

Faktiski it visos laikos ir apšaubītāji, katru faktu apstrīdot vai izrādot neapmierinātību. Ik pa laikam kāds jūtīgi trāpa kādas partijas lauciņā, pretspēlētāji pārtver problēmu un gatavojas mačam. Klausoties un redzot šo līdzjušanu, uzmundrinājumus, līderu kaujās diskusiju kultūrai noslīdot zem nulles, loģiski, rodas teju pretējs efekts, zūd interese par partiju piedāvātajiem ķīseļu kalniem vispār.

Sabiedrība nav kļuvusi neiecietīga, sabiedrība ir tāda, cik cilvēks iegūst no zināšanām un kā tās palīdz saprast apkārt notiekošo un reaģēt. Ja skatāmies pēc ziņu nozīmīguma, nekas taču nav svarīgāk par to, kā glābt cilvēkus. Vienalga, vai tā būtu vardarbība uz ielas, iestādē, kultūras un izklaides pasākumos, slīkšana jūrā, nelaimes gadījums uz šosejas vai uz nomaļa lauku ceļa, psihoemocionāla vardarbība pret bērnu vai pieaugušo, neatkarīgi, kur notiek nelaime, iestājas nāve, cilvēks reaģē. Vērošana no malas negarantē pozitīvu rezultātu. Vēlēšanas nav izņēmums. Tomēr, tomēr, runa nav par vēlēšanām, vairāk par to, ka paaudzes nomaiņa ir ienesusi citu jaudu un cita veida piedāvājumu valsts pārvaldīšanā un izpratnē par demokrātiju. Sacensība, sāncensība, i viens, i otrs baro tos, kuri piedāvā, kuri vēro, tie boksa ringā neiet, vairāk draudzējas ar sociālajos tīklos piedāvāto informāciju. Arī tā ir sava veida kultūras veidošana, ne tikai pārliecināšana, kurš labāks, kurš sliktāks. Valsts pārvaldē nedrīkstētu darboties pēc principa – man tā gribas. Tas, ar ko varēja uzrunāt pirms trīsdesmit gadiem, mūsdienās vairs nedarbojas. Tāpēc ir būtiski runāt par vēsturi un skaidrot pavisam vienkāršas lietas, atgādināt par kultūras nepārejamību pat tad, ja gribas uz otru kliegt, pārtraukt vai izsmiet.

Karā bojāgājušie ir tepat līdzās, viņu dzīvības ir visas pasaules atbildība, vardarbībai nav ne attaisnojuma, ne skaidrojuma.

Šīs nesalīdzināmās norises dabā – dabas izraisītas vai cilvēka naida radītās –, tomēr skaidrs ir viens: nekad nesit ar baloniņu, ja neesi pārliecināts, ka neviens necietīs. Nepālas katastrofa māca mūs visus būt redzīgiem un empātiskiem, paklusēt un lūgties par cilvēkiem, ar kuriem ikdienā neesam bijuši pazīstami.

Tāpat kā vēstures fakti pazūd baloniņu savstarpējos cīniņos, bez boksa cimdiem vēsturei neiztikt. Pats nesaprotamākais ir piketi par valodu. Cik gadiem vēl jāpaiet, lai Latvijas iedzīvotāji saprastu, ka latviešu valodas nezināšana un mācību apguve valsts valodā ir cieši saistītas. Diskusijas par izglītības kvalitāti vai pārmaiņām izmanto un izmantos, lai atkal un atkal uzvirmotu jau zināmais stāsts par nevēlēšanos saprast ne valsts iekārtu, ne valsts likumus, ne paraudzīties vēstures kontekstā, kā veidojas nacionālā kultūra, kā tā attīstās un kādas iespējas ir katram valsts iedzīvotājam. Ja visi vienotos par līdzcietību, dzīvot būtu salīdzinoši vieglāk.