Kas notika pēc tam. Trīs gadi pēc Annas Jansones nāves: kas mainījies?

Pagājuši gandrīz trīs gadi kopš skumjā notikuma – skolotājas Annas Jansones un viņas mazās meitiņas nāves.

2023. gada rudenī sākotnēji viņas bija izsludinātas kā pazudušas un notika vērienīga meklēšana. Traģēdija bija saistīta ar sievietes smagu pēcdzemdību depresiju. Tā neesot bijusi pirmā reize, kad kāda jauna māmiņa Latvijā pēc dzemdībām vairs nevēlējās dzīvot. Arī iepriekš bija fiksēti šādi gadījumi, taču tie nebija tik skaļi kā Annas un viņas četrus mēnešus vecā bērniņa nāve, par kuru rakstīja un runāja gandrīz visi Latvijas mediji. Par Annu runājot, toreiz noskaidrojās, ka viņai bija atklāta pēcdzemdību depresija, turklāt septembrī jau bijis pašnāvības mēģinājums, pēc kura viņa ārstējās slimnīcā. Annas mirstīgās atliekas atrada tikai 2024. gada jūlijā mežā pāris kilometru attālumā no vietas, kur iepriekš bija atrasta atstātā automašīna ar mirušo Annas bērniņu.

Pēc šī traģiskā notikuma sabiedrībā raisījās diskusijas par to, kā palīdzēt sievietēm pēcdzemdību depresijas gadījumā un kā rīkoties, lai valstī uzlabotu situāciju. Veselības ministrs Hosams Abu Meri atzina, ka atbalsts pēcdzemdību periodā ir jāstiprina un ka jāmeklē risinājumi kopā ar ginekologiem, dzemdību speciālistiem, psihiatriem un ģimenes ārstiem. Annas gadījumā īpaši sāpīgs jautājums bija psihiatra pieejamība – toreiz tika ziņots, ka pie speciālista bija jāgaida divi trīs mēneši. 2024. gada martā Saeima, saņemot vairāk nekā 10 000 pilsoņu parakstītu kolektīvo iesniegumu, uzdeva Ministru kabinetam izstrādāt rīcības plānu plašākam atbalstam grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību periodā. Tas tika izdarīts – 2025. gada novembrī valdība apstiprināja Mātes un bērna veselības uzlabošanas plānu 2025.–2027. gadam. Tas paredz stiprināt mātes un bērna fizisko un psihisko veselību, paplašināt vecmātes lomu grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību aprūpē un uzlabot aprūpes pēctecību.

Bet viens ir uzrakstīt plānu uz papīra, bet pavisam kas cits to īstenot reālajā dzīvē. Pētot, kā tas izdevies, jāatzīst, ka kaut kas ir sakustējies tikai 2026. gadā – valstī ir izveidots pēcdzemdību atbalsts, kuru pamazām ievieš, taču tas nav visaptverošais, nepārtrauktais atbalsta modelis, par kuru tika runāts pēc traģēdijas.

Foto: Latvijas Avīze / Latvijas Mediji

Kaut gan Latvijā, kā noskaidrojuši Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) pētnieki, no pēcdzemdību depresijas cieš gandrīz katra piektā jaunā māmiņa (18%), kas ir par 50% vairāk nekā Rietumeiropā un nedaudz pārsniedz Austrumeiropas vidējos rādītājus (16,6%), tomēr Nacionālā veselības dienesta (NVD) dati rāda, ka palīdzība sniegta niecīgam skaitam sieviešu. Piemēram, 2025. gadā no aptuveni 11,6 tūkstošiem jauno māmiņu tie bija tikai 0,45% gadījumu, kad viņas saņēma valsts apmaksātu palīdzību.

"Beidzot tiek uzdoti nebijuši jautājumi"

"Sākumā nesapratu, kas ar mani notiek, bet, kad radās nojausma, ka kaut kas nav kārtībā un ka man vajadzētu aprunāties ar kādu speciālistu, lai saprastu savu emocionālo stāvokli, pati atradu internetā psihoterapeitu. Pieteicos vizītē pie Diānas Zandes, jo biju redzējusi viņu televīzijā. Sazinājos ar viņu un man tika atsūtīta speciāla diezgan apjomīga anketa, kas man bija jāaizpilda. Kad to izdarīju, atklājās, ka man varētu būt pēcdzemdību depresija, tāpēc devos maksas vizītēs pie psihoterapeites, kas, protams, nebija lēti. Bet par to, vai ir iespējams šādā situācijā saņemt arī valsts apmaksātu palīdzību pie psihoterapeita, psihologa vai psihiatra, man nebija informācijas. Ne ginekologs, ne vecmāte man to nebija izstāstījuši. Pie psihoterapeites daudzas lietas salikās pa plauktiņiem, kāpēc es jūtos slikti: pieceļos un raudu, eju gulēt un raudu, visu laiku par neko raudu. Psihoterapeite vēlējās saprast, vai tur ir kaut kas dziļāks un vai tā patiešām varētu būt pēcdzemdību depresija, bet atklājās, ka mans stāvoklis tomēr nav tik smags," pastāstīja Aiga (uzvārds pēc sievietes lūguma netiek publiskots). Kad Aigai piedzima bērniņš, tikai pirms gada bija nomiris viņas tētis, un, kā pati pēc dzemdībām secināja, "to sāpi nebiju izsāpējusi". Klāt nākušas negulētas naktis, ko veltījusi savam mazulim, un tas atsaucies uz Aigas psihoemocionālo stāvokli. Viņa uzskata, ka ģimenei vai draugiem ir jāreaģē, ja mana, ka jaunā māmiņa nejūtas emocionāli labi, ir jāpalīdz pārliecināt, ka jāvēršas pie ārsta un jāpalīdz sameklēt, kur to atrast.

Aiga patlaban gaida otru mazuli, un viņa pastāstīja, ka tagad viņai vizītēs pie vecmātes Jūrmalas slimnīcā esot uzdoti arī jautājumi par viņas emocionālo stāvokli, lūgts aizpildīt speciālu anketu, lai iegūtu secinājumus par viņas labsajūtu. "Tas ir ļoti patīkami, ka beidzot kādu ārpus manas ģimenes tas interesē un tiek uzdoti līdz šim nebijuši jautājumi. 

Vecmāte, izlasot, ko anketā esmu atķeksējusi, ar šķību aci uz mani paskatījās, bet es viņu mierināju, sakot, ka netaisos sev nodarīt pāri, kaut gan mana pašsajūta ir ļoti slikta toksikozes dēļ."

Aiga nejauši no draudzenes uzzinājusi, ka Latvijā no 1. jūlija ir uzsākts pilotprojekts "Vecmātes mājas vizīte". Viņa gan vēl tajā nav pieteikusies, bet, iespējams, to izdarīšot, lai būtu mierinājums, ka saņems palīdzību, ja atkal atkārtosies psihoemocionālās problēmas vēl smagākā formā.

Četras vecmātes un vairāk nekā 20 sievietes

Rīgas Dzemdību nama mātes un bērna aprūpes nodaļas vecākā vecmāte Kristiāna Jansone pastāstīja, ka pilotprojekta galvenais mērķis ir novērtēt, apskatīt, uzklausīt un izglītot grūtnieci un viņas ģimeni pirmsdzemdību un pēcdzemdību periodā pakalpojuma saņēmējas dzīvesvietā un no 1. augusta šajā projektā iesaistījusies arī viņas pārstāvētā ārstniecības iestāde. Pilotprojektā piekritušas piedalīties pagaidām tikai četras vecmātes, bet, ja to ieviesīs kā regulāru projektu, tad, visticamāk, būšot vairāk vecmāšu, kas piedalīšoties. Uzmanība tikšot pievērsta sievietes psihoemocionālajam stāvoklim, lai varētu agrīni identificēt pēcdzemdību depresijas simptomus un traucējumus.

Rīgas Dzemdību nama mātes un bērna aprūpes nodaļas vecākā vecmāte Kristiāna Jansone:

Foto: No personiskā arhīva

Veselības ministrija (VM) kopā ar NVD ir informējusi, ka pilotprojektā līdz gada beigām tikšot iesaistītas 729 sievietes pirms un pēc dzemdībām visā Latvijā un pieteikties tajā varēja ne tikai pieminētā Rīgas Dzemdību nama vecmātes, bet viņu amata māsas no visas valsts. Veselības ministrija norāda, ka pašlaik pēc bērna piedzimšanas galvenais atbalsta punkts ir ģimenes ārsts un paredzēta viena vizīte pie ginekologa sešas nedēļas pēc dzemdībām. Ministrija atzīst, ka līdz šim neesot nodrošināta sistemātiska jauno māmiņu psihoemocionālās pašsajūtas un vajadzību izvērtēšana. Ministrija, balstoties uz iegūtajiem pilotprojekta rezultātiem, vērtēšot iespēju vecmātes mājas vizīti ieviest kā regulāru pakalpojumu visā Latvijā.

Taču, ja ginekologs vai vecmāte par šo iespēju nepastāsta, topošā māmiņa par to neuzzina, ja vien nav kāda nejaušība, kad šis valsts atbalsts nāk gaismā, kā tas bija Aigai, kad par to izstāstīja viņas draudzene.

"Strādājam pie tā, ka mēs paši, proti, Dzemdību nams, reklamējam šo pakalpojumu sociālajos tīklos, kā arī savā mājaslapā. Protams, arī perinatālās aprūpes sniedzēji uzrunā savas grūtnieces, un tādā veidā mēs mēģinām paši ieinteresēt sievietes pieteikties. Galvenais nosacījums ir, lai sievietei būtu pēdējās grūtniecības nedēļas. Pieteikšanās vecmātes vizītei mājās notiek, izmantojot e-pierakstu Rīgas Dzemdību nama mājaslapā internetā. Sieviete var pieteikties sadaļā "Vecmātes mājas vizīte" un tad Dzemdību nama pārstāvis viņai piezvana, lai vienotos, kādā adresē vecmātei ir jāierodas. Ja pieteiksies sieviete, kura jau ir dzemdējusi, diemžēl šis pakalpojums būs jāatsaka, jo pilotprojekts noteic, ka pirmajai vizītei ir jābūt pirms dzemdībām grūtniecības 34.–35. nedēļā," pastāstīja Kristiāna Jansone.

Pagaidām esot pieteikušās nedaudz vairāk kā divdesmit sievietes, kuras ir rīdzinieces, jo Rīgas Dzemdību nama vecmātes nedodas uz lauku reģioniem. Pavisam plānotas trīs vecmātes vizītes – pirmā vizīte ir bērniņa gaidīšanas laikā, otrā vizīte notiek trešajā līdz piektajā dienā pēc izrakstīšanās no dzemdību nodaļas, bet trešais apmeklējums – desmitajā līdz četrpadsmitajā dienā pēc izrakstīšanās no slimnīcas. Pirmsdzemdību vizītes ilgumam jābūt apmēram stundu, bet pēcdzemdību vizītes – aptuveni pusotru stundu.

"Vecmātes neuzstāda diagnozi, mēs esam tās, kuras pamanīs simptomus. 

Tā kā projektu sākām tikai 1. augustā, nevienai vecmātei vēl nav bijušas pēcdzemdību pacientes. Pirmās vizītes laikā, kad ierodamies pie topošās māmiņas grūtniecības laikā, mēs iepazīstamies, izrunājam visu, kas ir jāizrunā pirms dzemdībām, un pastāstām arī par dažādiem emocionāliem izaicinājumiem, kas var sekot pēc tam," skaidroja vecmāte Jansone.

Bet vai vecmāte, apmeklējot grūtnieci mājās pirmās vizītes laikā, var manīt, ka viņai, lūk, var draudēt pēcdzemdību depresija? K. Jansone: "Nē, jo šis pakalpojums jau netiek pozicionēts kā mājas vizīte, lai noteiktu vienus vai otrus traucējumus. Tā ir iespēja sievietei savā dzīvesvietā saņemt veselu skaidrojošu lekciju ciklu vienas stundas laikā. Pēcdzemdību depresiju nevar paredzēt, kaut gan ir, protams, gadījumi, kad grūtniecības laikā vecmāte vai ginekologs jau piefiksējuši, ka sievietei kaut kādas emocionālas grūtības vai depresijas ir jau anamnēzē. Vecmātes, kas dodas mājas vizītē, jau ir informētas par to, kam ir jāpievērš vairāk uzmanības."

Bet kas notiks tālāk, kad mājas vizītē tiks konstatētas smagas psihoemocionālās problēmas? "Vecmāte nevar konkrēti pateikt: jā, jums ir pēcdzemdību depresija. Viņa kopā ar jauno māmiņu var aizpildīt speciālu testu, izrunāt problēmas un tad arī kopā varam meklēt sievietei piemērotākās iespējas, kā tās risināt. Mums nav konkrētas vadlīnijas, kas jādara, ja mums ir aizdomas par pēcdzemdību depresiju. Loģiski, ka vispirms mēs sazināmies ar sievietes ģimenes ārstu, bet tajā pašā laikā sieviete ir pastāvīgā kontaktā arī ar vecmāti," situāciju raksturoja Kristiāna Jansone.

Viņa uzskata, ka stacionārā sievietes esot tik īsu periodu, ka daudz ko tur nav iespējams pamanīt. "Mājas vizītē tomēr ir citādi – man nav jāsteidzas, jo nākamajā palātā gaida pacients. Tā tomēr dod iespēju plašāk paskatīties un izvērtēt pacienti kopumā, nevis tikai kaut kādu vienu pazīmi. Cilvēks mājās jūtas daudz brīvāk un savādāk nekā stacionārā.

Pirmā māmiņa, pie kuras vecmāte dosies vizītē, nesen laida pasaulē mazuli un, kamēr viņu gaidīja, pieteica vecmātes vizīti mājās.

Mēs ar kolēģiem jau tagad redzam, kas būtu pilnveidojams, tajā skaitā arī atalgojums. Tās kolēģes, kuras nolēmušas iesaistīties pilotprojektā, to dara, entuziasma vadītas. Ceļa izdevumus neviens neapmaksā, arī automašīnas stāvvieta jāsedz no saviem līdzekļiem. Taču kopumā tā ir vērtīga iniciatīva, un es ceru, ka tā aizies un mēs to varēsim turpināt arī 2027. gadā. Turklāt nevajadzētu aprobežoties tikai ar trim vizītēm pie tām pacientēm, kurām ir pamatīgas psihoemocionālā stāvokļa problēmas. Valstij būtu jāapmaksā vairāk vizīšu, ja tādas ir nepieciešamas," uzskata Kristiāna Jansone.

NVD informēja, ka par pirmsdzemdību vizīti vecmātei tiek maksāti 39 eiro, savukārt par pēcdzemdību – 49 eiro. Pirmā ir lētāka, jo tajā neesot iekļauta bērniņa aprūpe, tai nepieciešamais aprīkojums un papildu laiks.

Kursi, kas atbaidīja vecmātes

Iepazīstoties ar NVD publicēto sarakstu ar ārstniecības iestādēm un ģimenes ārstu praksēm, kuras nodrošina vecmātes vizīti mājās, redzams, ka tās ir tikai vienpadsmit. No šīm iestādēm un ārstu praksēm projektā piedalās sešpadsmit vecmātes. Vismazāk Kurzemē, Zemgalē un Latgalē, jo tur projektā piedalās tikai viena ārstniecības iestāde vai ārsta prakse.

Bet kāpēc tik maz? Kā pastāstīja Latvijas Vecmāšu asociācijas vadītāja Linda Veidemane, lai vecmāte varētu piedalīties pieminētajā pilotprojektā, bija jāpabeidz speciāli kursi Rīgas Stradiņa universitātē. 

Viņa NVD esot norādījusi, ka ir samērā īss pieteikšanās laiks tajos un ka tie varot bremzēt vecmāšu interesi par šo pilotprojektu, jo vecmātes regulāri papildinot savas zināšanas dzemdniecībā un grūtnieču aprūpē, tāpēc speciālu kursu organizēšana neesot bijusi īsti līdz galam saprotama.

Piemēram, Latgales pusē pilotprojekta īstenošanā piedalās tikai viena vecmāte no Preiļu slimnīcas. Preiļu slimnīcas valdes priekšsēdētāja Skaidrīte Žukova "Latvijas Avīzei" atzina, ka būtu pieteikušās vairāk tieši jauno vecmāšu, ja vien būtu bijusi iespēja apmeklēt VM un NVD prasītos speciālos kursus.

"Pirmajā pilotprojekta atlases tūrē mēs neizgājām cauri, jo nevienai vecmātei nebija izieti šie specifiskie kursi. Viņas vēlējās tajos pieteikties, taču visas grupas bija pilnas un mēs tajā pirmajā atlases vilcienā netikām. Atlase tika uzsaukta otrreiz, un vienai vecmātei tomēr izdevās iziet tos kursus, un mēs startējām. Pārējām vienkārši nolaidās rokas," pastāstīja slimnīcas vadītāja.

Bet ko par neiesaistīšanos šajā projektā saka Rēzeknes slimnīca, kur arī ir dzemdību nodaļa? Vēl jo vairāk tādēļ, ka slimnīcā esot ļoti aktīvas vecmātes, kas ikdienā paralēli darbam stacionārā nodrošinot gan ambulatoro grūtnieču aprūpi vecmāšu kabinetā, gan regulāri iesaistoties "Topošo vecāku skolas" nodarbību organizēšanā un vadīšanā.

Slimnīcai esot bijusi interese iesaistīties arī pilotprojektā "Vecmātes mājas vizīte". Slimnīcas komunikācijas un mārketinga daļas vadītāja Evelīna Elksnīte skaidroja, ka bijuši divi būtiski iemesli, kāpēc slimnīca tam nepieteicās: "Laika periods, kopš no Nacionālā veselības dienesta tika saņemta informācija par pakalpojumu sniedzēju atlasi pilotprojektam līdz pieteikšanās termiņa beigām bija ap divām nedēļām. Diemžēl šajā īsajā laika periodā vecmātēm, kuras bija ieinteresētas piedalīties, nebija iespējams paspēt apgūt abas specializētās apmācību programmas, lai ievērotu nolikumā noteiktās prasības.

Būtisks apstāklis bija arī pilotprojekta dalībnieku skaits un teritorija. Rēzeknes slimnīcai nolikumā definētā teritorija bija ģeogrāfiski neizdevīga, jo tā ietver Daugavpili un Augšdaugavas novadu, kas nozīmēja ievērojamus attālumus, īpaši rudens un ziemas periodā līdz pacientu dzīvesvietām. Tas būtiski apgrūtinātu vecmātes nokļūšanu pie pacientiem, turklāt neparedzot transporta izmaksu kompensāciju. Slimnīca labprāt izskatīs iespēju piedalīties projektā, ja tas tiks turpināts nākotnē un vecmātēm vēl būs pieejama iespēja iziet atbilstošo apmācību un mainīsies pakalpojumu sniegšanas teritoriālā pārklājuma sadalījums."

Savukārt Kuldīgas slimnīcas vecmātes esot nolēmušas nepiedalīties pilotprojektā, jo esot nogurušas jau no ikdienas darbiem, un šis projekts vairāk ir balstīts uz entuziasma pamata, sacīja slimnīcas sabiedrisko attiecību speciāliste Vanesa Pirina.

Veselības ministrija apstrīd to, ka prasības apmeklēt vecmātēm divas speciālās programmas bijis pārāk liels šķērslis tam, lai viņas pieteiktos pilotprojektā. Ministrijas komunikācijas nodaļas vadītājs Oskars Šneiders norādīja, ka programmas neesot bijušas piepildītas ar interesentiem. Proti, programmā "Pēcdzemdību vizīte/konsultācija vecmātes praksē" no plānotajām 225 vietām apmācītas tikai 155 vecmātes. Bet otrajā programmā "Vecmātes vadīta antenatālā aprūpe (pirmsdzemdību aprūpe. – M. L.), antenatālo vizīšu organizācija vecmātes praksē" esot plānots apmācīt 150 vecmātes, bet faktiski apmācīta 131 vecmāte.

"Ņemot vērā, ka Latvijā kopumā praktizējošo vecmāšu skaits ir ierobežots, apmācīto speciālistu skaits uzskatāms par augstu un apliecina, ka iespēja iesaistīties tika plaši izmantota," skaidroja Šneiders un uzsvēra, ka apmācību saturs esot veidots atbilstoši pilotprojekta mērķiem. Ministrija neuzskata, ka pieteikšanās bijusi sasteigta un tas bijis būtisks iemesls tam, kāpēc daļa vecmāšu nav pieteikušās. Taču rodas pamatots jautājums: ja šīs programmas ir noklausījušās 286 vecmātes, tad kāpēc tomēr pilotprojektā iesaistījušās tikai sešpadsmit vecmātes?

"Viņai bija nepieciešama palīdzība"

Amerikas Savienotajās Valstīs plašu rezonansi sabiedrībā radījusi viena no pēdējo gadu smagākajām un skaļākajām krimināllietām – tiesvedība pret bijušo medicīnas māsu Lindsiju Klensiju, kura apsūdzēta savu trīs bērnu nogalināšanā. Lietas centrā ir diskusija par smagām pēcdzemdību psihiskās veselības problēmām.

Lindsija Klensija nav noliegusi bērnu nogalināšanu. Bet advokāti uzsver, ka pēc jaunākā bērna piedzimšanas sievietei bijusi smaga pēcdzemdību depresija.

Foto: Ekrānuzņēmums no BBC video

2023. gada 24. janvārī ASV Masačūsetsas štata iedzīvotāja, tobrīd 32 gadus vecā Lindsija Klensija savas mājas pagrabā nožņaudza savus trīs bērnus – piecgadīgo Koru, trīs gadus veco Dosonu un septiņus mēnešus veco Kalanu. Pēc tam viņa izlēca pa mājas otrā stāva logu. Viņa izdzīvoja, taču kļuva daļēji paralizēta. Sievietei tika izvirzītas apsūdzības pirmās pakāpes slepkavībā. Tiesas process ASV aktīvo fāzi sasniedza šā gada vasarā. Tiesā sadūrās divi krasi atšķirīgi viedokļi. 

Prokurori apgalvo, ka Klensija rīkojās mērķtiecīgi un plānoti – viņa sagaidīja, kad vīrs iziet no mājas pēc pārtikas un medikamentiem, un pēc tam paveica noziegumu, tāpēc viņai jāsaņem bargs cietumsods. Bet advokāti un tiesu psihologi uzsver, ka Lindsija cietusi no pēcdzemdību psihozes. 

Viņa lietojusi vairākus spēcīgus, ārstu izrakstītus medikamentus un traģēdijas brīdī atradusies smagā mānijas un halucināciju stāvoklī, nespējot kontrolēt savu rīcību. Klensija nav noliegusi bērnu nogalināšanu, taču nav atzinusi savu vainu trijās apsūdzībās par pirmās pakāpes slepkavībām. Arī viņas bijušais vīrs Patriks aicinājis sabiedrību saprast, ka vainīga bija slimība. Tiesā viņš arī stāstīja par sievas garīgās veselības pasliktināšanos pēc jaunākā dēla dzemdībām: "Viņa sāka strauji zaudēt svaru, ieslīga smagā depresijā." Sieviete periodiski esot meklējusi mediķu palīdzību.

Kā ziņo BBC, tiesā liecības snieguši vairāk nekā desmit eksperti, gan aizstāvības, gan apsūdzības puses aicināti, un dažiem radušās domstarpības ar advokātiem par Klensijas garīgo veselību. Kāds no apsūdzības puses pieaicinātajiem ekspertiem, psihiatriem, esot izvairījies dēvēt pēcdzemdību psihozi par oficiāli atzītu diagnozi.

Lieta pret Klensiju sašķēlusi Amerikas sabiedrību. Šovasar piecas nedēļas ilgusī tiesas prāva izraisīja arī plašu interesi sociālajos tīklos, un tiesas sēdēm sekoja līdzi tūkstošiem cilvēku, ziņo BBC. Simtiem sieviešu arī pulcējušās pie tiesas nama, lai paustu atbalstu Klensijai, viņas bija tērpušās rozā kreklos ar uzrakstiem "Viņai bija nepieciešama palīdzība" un "Mieru Lindsijai".

Šā gada septembrī tiesnesis pasludināja tiesas procesu par spēkā neesošu, jo zvērinātie pēc nedēļu ilgām debatēm nespēja panākt vienprātīgu lēmumu. Tas nozīmē, ka lietu izskatīs no jauna ar citu zvērināto sastāvu.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".

 

MAF 2025

Foto: #sif_maf2025

#SIF_MAF2025

#kasnotikapectam