16.4 °C
Pagājuši gandrīz trīs gadi kopš skumjā notikuma – skolotājas Annas Jansones un viņas mazās meitiņas nāves. 2023. gada rudenī sākotnēji viņas bija izsludinātas kā pazudušas un notika vērienīga meklēšana. Traģēdija bija saistīta ar sievietes smagu pēcdzemdību depresiju. Tā neesot bijusi pirmā reize, kad kāda jauna māmiņa Latvijā pēc dzemdībām vairs nevēlējās dzīvot. Arī iepriekš bija fiksēti šādi gadījumi, taču tie nebija tik skaļi kā Annas un viņas četrus mēnešus vecā bērniņa nāve, par kuru rakstīja un runāja gandrīz visi Latvijas mediji.
Tagad beidzot Latvijā ir precīzi dati, cik daudz sieviešu cieš no pēcdzemdību depresijas. Rīgas Stradiņa universitātes un Rīgas Dzemdību nama veiktajā pētījumā, kas īstenots no 2024. gada maija līdz 2025. gada maijam un bijis vērienīgākais par pēcdzemdību depresijas atpazīšanu, aprūpes un ārstēšanas uzlabošanu mūsu valstī, secināts, ka no pēcdzemdību depresijas cieš gandrīz katra piektā jaunā māmiņa (18%) un ka šie rādītāji ir par 50 procentiem augstāki nekā Rietumeiropas valstīs (12,9%) un nedaudz pārsniedz Austrumeiropas vidējos rādītājus (16,6%).
“Latvijā caurmērā ir 13 tūkstoši dzemdību gadā, tas nozīmē, ka tās ir 2000–2200 sievietes, kurām būtu vajadzīga palīdzība,”
secina projekta vadītājs profesors Elmārs Rancāns, RSU Psihiatrijas un narkoloģijas katedras vadītājs.
Diemžēl daudzas sievietes vilcinās vērsties pēc palīdzības. Kāpēc? Daļa no pētījumā padziļinātās intervijās aptaujātajām dalībniecēm atzinušas, ka paļaujas uz saviem spēkiem un sagaida, kad simptomi izzudīšot bez profesionālās palīdzības. Lūk, piemēram, ko sievietes teikušas pētījumā. “No mātēm tiek sagaidīts, ka viņas būs stipras. Viņām ir jāsaprot, ka tas ir tikai pagaidām un ar laiku viss pāries.” “Zemapziņā es sev saku, ka varu ar to tikt galā pati un ka es tam tikšu cauri. Man bija grūti pieņemt palīdzību pat no apkārtējiem cilvēkiem.”
Viens no iemesliem, kāpēc nav meklēta palīdzība, bijušas arī grūtības nodrošināt bērna pieskatīšanu vai bailes atstāt bērnu cita cilvēka aprūpē: “Mums īsti nebija nekāda atbalsta – ne man, ne manam vīram. Kamēr citiem ir vecmāmiņas, draugi vai radinieki, mums nebija neviena. Mums nebija arī auklītes, jo mēs nesen bijām pārcēlušies uz citu pilsētu un mums nebija iespēju tādu atrast. (..) Mans vīrs trīs stundas dienā pavada ceļā uz darbu, tāpēc es divdesmit četras stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā esmu viena mājās ar bērnu.” Daļa no sievietēm minēja finansiālus šķēršļus, tāpat arī norādījušas uz garām gaidīšanas rindām pie garīgās veselības aprūpes speciālistiem: “Manas ģimenes ārsts man pastāstīja par bezmaksas psiholoģiskās palīdzības konsultācijām. Es piezvanīju, bet gaidīšanas rinda bija sešus mēnešus gara.” Minēts arī garīgās veselības aprūpes speciālistu trūkums ārpus pilsētām: “Ar bērnu būtu bijis jābrauc daudzus kilometrus, un es pati nebraucu ar automašīnu, tāpēc nokļūšana līdz Rīgai būtu radījusi papildu stresu.”
“Latvijas Avīze” gatavo plašāku publikāciju par šo tematu, un vēlējāmies uzzināt arī jūsu viedokli, ko aicinām izteikt aptaujā.
Aptauja
Kur zīdaiņu māmiņām meklēt palīdzību, ja pārņem drūmas domas?
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".
#SIF_MAF2025
#kasnotikapectam
