Trīs gadi kopš neizprovocētā Krievijas iebrukuma Ukrainā. Latvijas Televīzijas Ziņu dienesta operators Aigars Kovaļevskis 2022. gada 24. februāri sagaidīja Kramatorskā, kad aiz viesnīcas logiem sākās nedzirdētu, neparastu skaņu kanonāde... 

Aigars pirms 36 gadiem sācis strādāt vēl vecajā LTV studijā Āgenskalnā par operatora palīgu. Pirms kļuvis par kameras meistaru, operatora darbu, kā noķert kadru, apguvis pašmācības ceļā, praktizējoties, krājot pieredzi. Viņš vārda tiešā nozīmē ir aculiecinieks, kurš videodokumentējis daudzus nozīmīgus vēstures notikumus šajā un pagājušajā gadsimtā. "Pa šiem gadiem esmu nobraukājies. Pašos sākumos ar lepnumu un trīcošām sirdīm braucām – ka tikai tikt komandējumā uz ārzemēm! Mēs bijām jauni, pabūt aiz robežām bija kas nepieredzēts un likās interesanti apgūstams. Tagad ir tā – kad pasaulē kaut kas notiek, tu jau gaidi, ek, atkal zvanīs, būs jādodas ceļā. Bet Ukraina prasa fizisku izturību. Drošības sajūtu, ka ceļabiedrs palīdzēs, ja kaut kas notiks. Vēl jau es varu, vēl man kolēģi uzticas, bet gadi dara savu. Nezinu, cik ilgi pietiks spēka," saka 61 gadu vecais Kovaļevskis.

Esat bijis "krievos" jeb padomju armijā?

A. Kovaļevskis: Dienēju PSRS jūras kara spēkos, trīs gadus nolauzu. Apmācīja par hidroakustiķi, jo biju strādājis radiorūpnīcā "popovenē", apguvis profesiju tehniskajā skolā. Flotē sabeidzu veselību, jo likumi bija tie paši, kas cietumā. Labāk būtu cietumā, nevis dienestā, jo jauniņos sita, klapēja kā miltu maisus, ko bija iespējams zagt, nozaga.

Flote taču skaitījās elites dienesta vieta!

Kā uz kura kuģa. Uz blakus kuģa bija cita kārtība.

Pirms krievu pilna mēroga iebrukuma Ukrainā filmējāt karstajos punktos?

Ko sauc par karstu punktu... Afganistānā šāva pa naktīm. Bosnijā deviņdesmitajos dzīvojām dāņu nometnē kopā ar miera uzturētāju spēkiem, arī brīdināja nefilmēt, jo pāri upei snaiperi. Čečenijā bildējos kopā ar Ramzanu Kadirovu. Baltkrievijā esmu gājis cauri visiem nemieriem un apspiešanām.