Ir viedoklis – lai Latvijā situācija uzlabotos, ir jānomainās paaudzēm, jo okupācijas periodu pārdzīvojušie esot pārāk saauguši ar šī perioda ieradumiem un domāšanas veidu. 

Paaudzes mainās, tomēr – vismaz ja ticam publiski izskanošiem novērtējumiem – labāk kā nekļūst, tā nekļūst. Proti, ja mēs paveramies uz pēdējo mēnešu publiskiem skandāliem, politiskās elites un ar valsti saistītu uzņēmumu un iestāžu galvgalī redzam personāžus, kuri vai nu "sovjetu" laiku reāli nav piedzīvojuši (teiksim, posmā 1980.–1987. gadā dzimušie), vai dienas gaismu ieraudzījuši jau neatkarīgā valstī. Un? "Veco komunistu" vietā mēs redzam ļaudis ar teicamu apetīti personiskās dzīves līmeņa jautājumos, teicamām pielāgošanās spējām un it kā teicamiem CV.

Kā tad tā? Šo pretrunu (manuprāt, šķietamo) var mēģināt saprast, izmantojot Lietuvā pazīstamā filozofa Zenona Norkusa tekstu – 2023. gadā angļu valodā publicēto monogrāfiju "The Great Restoration. Post-Communist Transformations…". No vienas puses, pētnieks izmanto paņēmienu, kurš, manuprāt, ir pārāk mehānisks. Piemēram, skaidrojot, kāpēc Baltijas valstīs neatkarības atjaunošana notika samērā veiksmīgi, viņš min, ka 1990. gadā Latvijā starp iedzīvotājiem 22,3% bija tādi, kuri bija piedzīvojuši pirmās neatkarīgās valsts pastāvēšanu (dzimuši 1934. gadā vai pirms tam).