Pēdējo gadu laikā bieži izskan apgalvojums, ko īsi varētu formulēt tā: atšķirībā no Rietumeiropas un ASV mēs, baltieši, vienmēr esam sapratuši Krievijas impērisko dabu; agrāk partneri mūsu vērtējumā neieklausījās, bet nu gan atzīst, ka mums bija taisnība.

Vispirms vērts atgādināt, ka liela daļa Latvijas politiskās un ekonomiskās elites tik drosmīgi ir sākusi runāt tikai kopš 2022. gada februāra. Līdz tam – gan tirgošanās ar Krieviju tīri labi gāja pie sirds, gan vispār "konstruktīvas attiecības" bija cieņā. Īsi sakot, nekādu ekskluzīvu zināšanu par Krieviju nebija.

Apšaubāma ir pati tēze, ka ģeogrāfiskā atrašanās blakus Krievijai, vēsturiskā pieredze un valodas zināšana ir ļāvusi Latvijas sabiedrībai – atkārtošu, atšķirībā no "vecās Eiropas" un amerikāņiem – labāk novērtēt Krievijas politiku. Vēstures zinātņu doktora Jāņa Ķerusa 2008. gada promocijas darbā "Latvijas neitrālā politika un neitralitāte 1933.–1940. gadā" ir labi piemēri tam, cik aplami pat gudri, patriotiski noskaņoti cilvēki uztvēra "krievu lāci". Kārlis Skalbe pēc sava ceļojuma uz Maskavu 1934. gada maijā "Jaunākajās Ziņās" rakstīja: "(..) Padomju Krievija radījusi lielu militāru spēku. Bet šis spēks patlaban neapdraud nevienu miermīlīgu tautu pasaulē." Vai: "Piemēram, Latvijas vēstnieks ASV A. Bīlmanis rakstīja, ka "no austrumiem briesmas nedraud". 1937. gada decembra Baltijas valstu ārlietu ministru apspriedē arī konstatēts – "attiecības ar PSRS nav bijušas labākas"."