Liepājas Universitātes sadarbībā ar citām zinātniskajām struktūrām nesen izdotajā rakstu krājumā "Aktuālas problēmas literatūras un kultūras pētniecībā" lasāms Benedikta Kalnača teksts "Reālisms un ideālisms 19. un 20. gadsimtu mijas latviešu literatūrā". 

Savukārt šīs specifiskās tēmas saistība ar mūsdienām un 4. maiju ir ļoti vienkārša – mūsu nezūdošais, saasinātais kritiskums.

Varētu šķist, ka "Mērnieku laiki" ir tik neapšaubāma, kā saka, klasika, ka augsti vērtēta vienmēr. Turklāt galu galā darbs nav nekāds "modernistu" sacerējums, kas 19. gadsimta nogalē varētu kaitināt cilvēkus ar konservatīvāku gaumi. Lika pagaidīt. Kalnačs citē brāļu Kaudzīšu laikabiedru, kritiķi Vensku Edvartu: "Tā lielākā vaina "Mērnieku laikos" ir tā, ka sacerētāji par daudz atstāsta tik riebīgas, rupji komiskas scēnas: vilšana, muļķība, krogs un plītēšana – tie ir elementi, kurus tie ar sevišķu labpatikšanu apraksta." Tāpat varētu šķist, ka Rūdolfs Blaumanis arī nu nekādi nav turams aizdomās par kādām pārmērībām. Klasiķis taču! Nē. Izrādās Pēteris Zālīte gadsimtu mijā atteicies drukāt Blaumaņa noveli "Andriksons", uzskatot, ka tajā latviešu zemnieki attēloti nepietiekami pozitīvā gaismā.