Angļu valodā iznākošais tīmekļa žurnāls "Eurozine" 7. augustā publicēja ukraiņu žurnālistes Olenas Mihaško tekstu "Preses brīvība karastāvokļa apstākļos" ("Press freedom amid martial law"). 

Raksta kopsavilkums: paralēli karastāvokļa apstākļos varas oficiāli noteiktajiem ierobežojumiem žurnālisti (droši vien ne tikai) saskaras arī ar pašcenzūru. Dilemma labi saprotama: ja tava valsts ir briesmās, tu, no vienas puses, nevēlies ar savu kritiku noskaņojumu sabiedrībā padarīt vēl drūmāku un negribot piespēlēt pretiniekam papildu iespējas kūdīt un nomelnot tavu valsti. No otras puses, apdraudējuma situācija nav iemesls, lai klusētu par kļūdām un nelietībām, jo tad tu negribot piespēlē nejēgām un korumpētiem ļautiņiem savā valstī.

Latvija, par laimi, nav Ukrainas situācijā, tomēr šī dilemmas situācija, manuprāt, ir aktuāla arī mums. 

Nav noslēpums, ka mediju vide Latvijā ir ļoti kritiski noskaņota pret varu.

Droši vien to pašu var teikt par t. s. sociālajām platformām, bet šo vidi zinu sliktāk. Domāju, ka ir lasītāji (skatītāji, klausītāji), kuriem, saskaroties ar šo "viss ir slikti!" diskursu, rodas vēlme žurnālistiem (ekspertiem, "sabiedrībā zināmām personām" utt.) jautāt, vai hibrīdkara apstākļos viņi neveicina aizdomīgumu, cinismu un vienaldzību pret šo valsti. Uzrunātajiem būs savi pretargumenti par to, ka sarežģīta situācija nevar kļūt par alibi dažādām ļaunprātībām. Un tā mēs, kā saka, ejam pa apli.