Kas raksturo klasisku Latvijas koalīciju, kurā parasti ir trīs četras vai dažreiz pat piecas partijas? Sākotnēji tās cenšas radīt vienotas komandas tēlu, taču tas diezgan ātri sabrūk, it īpaši, ja tuvojas kādas vēlēšanas. Tad parādās individuāla spēle, tā teikt, uz publiku, un savstarpējās pretenzijas vairs netiek taupītas slēgtām koalīcijas sēdēm, bet ar vērienu nestas uz āru. Partijas atceras savas ideoloģiskās nostādnes un agresīvāk iesaistās cīņā pret nosacīto pretējo nometni, taču tāpat arī meklē pretstatus, kas palīdzētu izcelties starp idejiski līdzīgiem spēkiem. Jaunāko laiku iezīme – tas varbūt pat nav tik jūtams publiskās diskusijās un paziņojumos, cik soctīklu ierakstos, kur var "izvilloties" daudz ērtāk un redzamāk. Plašas vairāku partiju koalīcijas raksturo pretrunas un to neizbēgami pavadoša neizlēmība, konkrētu vīziju trūkums, jo par tām ir grūti vienoties. Lielākoties dzirdam vai nu pārgudrus tekstus par "strukturālajām reformām", "ekonomikas transformāciju" u. tml., vai vienkārši vispārīgu čalošanu. Arī premjera loma šādā Latvijai klasiskā koalīcijā parasti ir neskaidra – viņš svārstās starp vēlmi būt stingrs un pašpārliecināts līderis, kas visus māk nolikt pie vietas (bet tad vienmēr ir jautājums, uz ko balstās viņa autoritāte) vai tāds kā vidutājs, kas spēj pārskatīt un salāgot dažādas intereses, pats pat nedaudz paliekot ēnā. Nav nekāds pārsteigums, ka valdības vadītājs var kļūt par tādu kā divseju – vienu brīdi viņš ir tāds, vēlāk jau citāds, atkarībā no situācijas. (Te nerunāsim par citiem, specifiskākiem variantiem, kad valdības vadība uzticēta izteiktam tehnokrātam vai, piemēram, tiek atrasta "lelle", kas izbīdīta priekšā, kamēr tiek sakārtots politiskais laukums.)