Aļņi, medņi, vilki, brūnie lāči, meža susuri – tā ir tikai daļa no Latvijas austrumu pierobežā mītošajiem dzīvniekiem. Izrādās, vides apstākļi Latvijas–Krievijas robežas abās pusēs atšķiras, tādēļ ir ticams, ka modernās robežapsardzības infrastruktūras dēļ tiem var nākties mainīt dzīves veidu un samierināties ar palikšanu vienā pusē, vai arī meklēt iespējas robežas joslu šķērsot.
“Dzīvnieki jau nezina, ka ir iezīmētas valstu robežas. Tās ir izveidojuši cilvēki. Dzīvnieki pārvietojas tur, kur ir labāki dzīves apstākļi. Piemēram, pie austrumu robežas lauksaimnieciskās darbības dēļ Latvijas puse caurmērā ir vairāk piemērota barības atrašanai, savukārt Krievijas – patvēruma meklēšanai. Var būt tā, ka dzīvnieki uzturas vienā robežas pusē, barību meklē otrā, bet mazuļi dzimst tur, kur ir klusāk un mierīgāk,” saka Latvijas Valsts mežzinātnes institūts “Silava” vadošais pētnieks, Dr.biol. Jānis Ozoliņš.
Ievērojot iepriekšējo pieredzi Latvijas–Baltkrievijas robežapsardzības infrastruktūras izbūvē, VAS “Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ) lūgusi veikt izpēti par dzīvnieku pārvietošanās takām arī Latvijas–Krievijas robežjoslas tuvumā. Pētnieku secinājumi un ieteikumi ļaus ievest dzīvniekiem draudzīgus risinājumus, ja tie būs nepieciešami, skaidro VNĪ valdes priekšsēdētājs Renārs Griškevičs. Kā vienu no piemēriem viņš min meža susurus, kas Latvijā ir kritiski apdraudēta suga un ierakstīta valsts Sarkanajā grāmatā.
Baltkrievijas pierobeža, dabas parks “Silene” ir vienīgā vieta Latvijā, kur meža susuri vēl ir sastopami. Lai susuriņi varētu brīvi pārvietoties starp abām valstīm, žogā uz Latvijas–Baltkrievijas robežas ir ievietoti īpaši paneļi ar vismaz 200 milimetru augstiem un 50 milimetru platiem atvērumiem un biezāku stiegru diametru. Spraugas paneļos veidotas tā, lai kontrabandai būtu pārāk šauras, bet dzīvnieciņi varētu izspraukties cauri.
“Šis ir piesardzības princips, proti, mēs esam darījuši labāko, ko no sava, cilvēku, skatu punkta varam darīt. Bet cik daudz vai maz tas patiesībā palīdz dzīvniekiem, rādīs laiks,” atzīst Dabas aizsardzības pārvaldes dabas eksperts Valdis Pilāts, kas izstrādājis meža susura monitoringa programmu.
Retie meža dzīvnieki Bioloģiskās daudzveidības monitoringa programmas ietvaros tiek uzraudzīti kopš 2016. gada. Tas ir pārāk īss laiks, lai spriestu par to, kā meža susuriem klājas Baltkrievijas pierobežā. Īslaicīgas (dažu gadu robežās) skaita svārstības dzīvnieku pasaulē ir parasta parādība. Susuri dzīvo vien divus līdz trīs gadus, bet par dzīvniekiem ar īsu dzīves laiku dati jāuzkrāj vismaz desmit gadus, lai varētu spriest par ilglaicīgām to skaita izmaiņām un attiecīgi – par dažādu faktoru iespējamo ietekmi uz populāciju.
Meža susuru novērojumiem izmanto būrīšus, jo dzīvnieki tos uztver kā koku dobumus, kuros var ierīkot migas. Proti, būrītī atrasta miga ir liecība grūti monitorējamā dzīvnieka klātbūtnei. Susuri vai to migas atrastas arī būrīšos, kas dažos gadījumos bijuši izvietoti netālu no robežas, tādēļ var pieņemt, ka dzīvnieciņi mitinājušies abās valstīs. Vienas nakts laikā susuri pa koku un krūmu zariem mēdz noskriet vairākus simtus metru garus maršrutus. Vēl garākas distances mēro jaunie susuri, kad tie pamet dzimto būrīti un uzsāk pastāvīgas dzīves gaitas. Tādēļ, iespējams, jaunie susurēni, meklējot sev dzīves telpu, izmantos sarūpētās spraugas robežžogā.
Par situāciju Baltkrievijā zinātnisku datu nav. Faktiski ir tikai internetā atrodamie apgalvojumi, ka meža susuri ir “sastopami visā valsts teritorijā”. Meži ir līdzīgi, tādēļ Latvijas pētnieki pieņem, ka, visticamāk, susuriņi mīt arī Latvijas–Baltkrievijas robežas otrā pusē. Pilāts stāsta, ka aptuveni pirms pieciem gadiem kāds kaimiņvalsts mednieks stāstījis, ka redzējis nepazīstamu zvēriņu – tādu kā mazu vāverīti. Lielāku ieskatu susuru dzīvē varētu sniegt video novērošana jeb fotoslazdi, tādēļ robežjoslas aprīkošana ar viedajām tehnoloģijām nejauši varētu palīdzēt uzzināt ko jaunu par tiem.