Lasīšana palīdz domāt. Saruna ar Leidenes Universitātes emeritēto profesoru Adrianu van der Vēlu

Pagājušajā mēnesī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB) norisinājās Pavasara konference par literatūras aktualitātēm, ko jau kopš 1996. gada skolotājiem, bibliotēku speciālistiem, izdevējiem, rakstniekiem, pētniekiem kopīgi rīko LNB, Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padome un Latvijas Grāmatizdevēju asociācija.

Šīgada konferencē "Literatūras zināšanas lasītveicinātājiem" viens no ārvalstu lektoriem bija Leidenes Universitātes emeritētais profesors Adrians van der Vēls. 2023. gadā profesors bija viens no Ļubļanas manifesta darba grupas dalībniekiem – tas aicināja lasītājus un nelasītājus, izglītojamos un izglītotājus, politiķus un viedokļu veidotājus pievērst uzmanību tam, cik būtisks priekšnoteikums demokrātiskas, garīgi un fiziski veselīgas sabiedrības pastāvēšanai ir prasme lasīt, turklāt patiešām izprotot izlasīto.

Pagājuši gandrīz divi gadi kopš Ļubļanas manifesta parakstīšanas. Vai jau varam pieredzēt kādas izmaiņas?

A. van der Vēls: Gribētos teikt – jā, tomēr neesmu pilnīgi pārliecināts, ka tas atbilst patiesībai. Vēl joprojām īsti neredzam pārmaiņas tur, kur tās patiesi būtu nepieciešamas. Tiesa, var vērot nelielu kustību starp dažām intelektuālajām grupām, vairākos gadījumos pieredzam arī zināmu interesi valstu izglītības departamentos.

Pārmaiņas tiešām notiek, bet tās nav lielas, turklāt nepieredzam reālu, masveida izpratni par to, cik svarīga ir lasīšana. Es gribētu būt optimistiskāks, bet tomēr jābūt reālistam. Vienlaikus – nav jau tā, ka gaidījām milzīgas un ātras izmaiņas, protams, cerējām, bet negaidījām.

Šobrīd Eiropā un visā pasaulē piedzīvojam populisma pieaugumu. Vai zināmā mērā tas saistīts arī ar lasīšanu? Jo vairāk cilvēki zaudē lasītprasmi, jo vieglāk viņus ietekmēt.

Noteikti. Tā ir saikne starp cilvēkiem, kas lasa mazāk uzmanīgi un domā mazāk dziļi. Šī saikne ir ļoti svarīga.

Lasīšana pati par sevi gan tikai pieaug, domāju, vārdu skaits, ko cilvēki katru dienu izlasa un uzraksta, nekad nav bijis tik liels. Vienlaikus veids, kā cilvēki lasa, kļūst seklāks, mazāk dziļš. Un tas noved pie mazāk dziļas domāšanas, ja runājam tieši – seklākas domāšanas. Savukārt tas noved pie populisma izplatības, jo cilvēki nav pietiekami kritiski.

Jūs runājat par augsta līmeņa lasīšanu. Kā uz šo grūto lasīšanu mudināt tos, kuri grāmatas lasa maz vai pat nemaz?

Tas, protams, ir vissarežģītākais jautājums. Par lasīšanas svarīgumu droši vien varētu pārliecināt politiķus, bet kā pārliecināt pārējos? Tas ir daudzmiljonu dolāru jautājums, kuram man īsti nav atbildes, bet ir daži ieteikumi. Viens no tiem: lasīšanu nevajadzētu uztvert kā ko tādu, kam jābūt jautram. Protams, ir labi, ja tas ir jautri, tomēr lasīšana patiesībā sākas nevis ar jautrību, bet ar smagu darbu. Dodoties uz skolu, kur jāiemācās lasīt, lielākoties tas nav nekas jautrs. Tiesa, dažiem bērniem patīk lasīt, viņi lasīšanu uzskata par aizraujošu nodarbi, tā paplašina viņu redzesloku, un tādējādi pēkšņi var piekļūt informācijai, par kuru viņi vienmēr bijuši ieinteresēti.

Tomēr lielākajai daļai lasīšana ir smags darbs, un, ja uzsveram tikai lasīšanas jautrību, tad nepievēršam pienācīgu uzmanību patiesajām pūlēm, kas nepieciešamas, lai iemācītos lasīt. Vienlaikus, ja uzsveram piepūli, tas nenozīmē, ka lasīšanu nevar uztvert arī kā jauku nodarbi. Tā var būt gan jautra, gan arī tai jāpieliek lielas pūles. Uzskatu, ka mūsdienās pārāk uzsver jautrību un nepietiekami – piepūli. Tāpēc skolā būtu jāuzsver fakts, ka tas ir gluži kā sports, ja vēlaties būt labs sportists, ļoti daudz jāpraktizējas.

Tas ir kā muzicēšana, bez vingrināšanās labi spēlēt instrumentu nevar. Tāpēc vairāk būtu jāuzsver šī vingrināšanās, disciplīna. Tas ir viens no veidiem, kā bērniem iemācīt lasīt vairāk, jo labāk viņi iemācīsies lasīt, jo vairāk viņiem patiks lasīt.

Taču tāds, kuram lasīt sagādā grūtības, nekad neiemācīsies lasīšanu mīlēt. Tātad – jāuzsver praktiskā daļa, lai cilvēki varētu kļūt par dedzīgiem lasītājiem, tiem, kuri patiešām vēlas lasīt. Turklāt jārāda pareizais piemērs, jo šobrīd pieaugušie pareizo piemēru nerāda.

Pieaugušie tiešām nelasa, vismaz nav redzami lasoši, viņi pastāvīgi atrodas pie viedierīču ekrāniem, tas nav labs piemērs bērniem. Tātad tā ir vēl viena lieta, pie kuras varam strādāt, – censties rādīt piemēru.

Kā panākt, lai pieaugušie lasītu, ir nākamais jautājums. Arī tam man īsti nav atbilžu, bet ir daži ieteikumi. Viens no tiem: varbūt vairāk jāuzsver, ka lasīšana dod laiku atpūsties no digitālās klātbūtnes. Mēs pavadām ļoti daudz laika pie ekrāniem, jo ​​domājam, ka tur mums jābūt.

Bailes kaut ko palaist garām ir tik lielas, ka vēlamies visu laiku būt ekrānā, tiešsaistē. Taču pierādījumi, pētījumi liecina, ka daudziem cilvēkiem sāk apnikt ekrāni. Iespējams, šos cilvēkus vismaz nedaudz varētu ietekmēt, uzsverot grāmatas kā veidu izvairīties no šīs digitālās pasaules, ka tā ir alternatīva, kur var atpūsties. Un tad varētu pamudināt lasīt vēl nedaudz vairāk.

Vai lasīšanai jebkad bijis zelta laikmets?

Atskatoties vēsturē, lasīšana uz pjedestāla atradās 19. gadsimta otrajā pusē, kad tā kļuva obligāta lielākajā daļā Rietumu pasaules valstu. Nebija jau alternatīvas, ja cilvēki gribēja izklaidēties; nebija filmu, nekā tāda, kas līdzinātos medijiem. Protams, bija teātris, mūzika, dejas, bet, ja gribēja piedalīties citu cilvēku stāstos, nekas cits īsti nebija pieejams.

Toreiz lasīšana bija veids, kā sevi brīvajā laikā izklaidēt, izeja no savas ierobežotās pasaules. Lasīšana bija emancipējoša. Tas bija laiks, kad lasīšana kļuva ļoti pievilcīga, jo tā deva sabiedrībā spēku kļūt atšķirīgam, nebūt tādam pašam kā tavi vecāki, deva iespēju ko sasniegt.

Šis zelta laikmets ilga līdz 20. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem, tad to mazliet sabojāja vispirms radio, pēc tam televīzija. Un pakāpeniski lasīšana kļuva mazāk svarīga. Arī tagad, protams, praktiskā līmenī prast lasīt ir ļoti svarīgi, bet tā vairs nav tā emancipējošā pieredze kā toreiz.

No vienas puses, izgudrotas digitālas ierīces, roboti, par kādiem agrāk pat nesapņoja, bet vai varētu apgalvot, ka ar mazāk nopietnu lasīšanu kopumā sāk apstāties planētas iedzīvotāju garīgā attīstība?

Tagad ir ļoti viegli neattīstīt savas smadzenes, ja nevēlaties. Protams, joprojām ir daudzi, kurus izaicina doma par smadzeņu attīstīšanu, un viņiem patīk lasīt, bet tas vairs nav nepieciešams.

Tātad, ja nevēlaties, par dedzīgu lasītāju nav jākļūst, un tas nozīmē, ka domāšanas attīstība kļūst mazāk izplatīta. Ir iespējams sevi neizaicināt tik ļoti, kā cilvēki paši sevi izaicināja agrāk.

Un jā, iepriekš runājām par populismu, tas zeļ, jo viegli meklēt vienkāršas atbildes, nevis pašam pieņemt lēmumu. Mēs ļoti skaidri redzam, ka cilvēki labprātāk nedomā, ja vien tas nav jādara.

Kā ir ar e-grāmatām un īstām grāmatām, vai smadzeņu šūnas tās redz vienādi?

Tas nedaudz atkarīgs no ierīces, kurā lasāt, e-grāmatas, papīra grāmatas satura ziņā neatšķiras, tās ir pilnīgi vienādas. Bet atšķirība ir tad, ja e-grāmatas lasa ierīcē, kurā var arī piekļūt internetam. Tad ļoti viegli novērst uzmanību, jo tajā pašā planšetdatorā var darīt arī citas lietas, ne tikai lasīt. Piemēram, turpat ir sociālie tīkli, e-pasts, tajā pašā ekrānā varētu paskatīties arī "YouTube" videoklipus… Īpašā e-lasītājā šī problēma kļūst daudz mazāka.

Tātad problēma ir piekļuve visai digitālajai pasaulei vienā ekrānā, bet ne tad, ja izmanto ekrānu, kurā ir tikai grāmata. Līdz ar to e-grāmatas nav problēma, bet ir izaicinājums lasīt e-grāmatu ierīcē, kas atrodas tiešsaistē, jo lasītājs zina, ka tajā pašā ekrānā varētu arī sērfot internetā.

Šķiet, ka šobrīd pasaulē patiešām populāri vai ietekmīgi cilvēki nav lieli lasītāji. Varētu jautāt, vai "TikTok" zvaigznes vai diemžēl pat prezidenti vispār lasa kādu grāmatu…

Jā, šodien pasaulē pie varas ir vairāki šādi cilvēki, un tas nepadara pasauli par laimīgāku vietu. Savos pesimistiskajos brīžos es par to domāju un varam jau pieredzēt šīs nelasīšanas ietekmi. Ir ļoti žēl, ka nelasa arī pasaules visvarenākais cilvēks, patiesībā ļoti maz ticams, vai kopš studiju laikiem viņš jebkad ir pat atvēris kādu grāmatu. Tā ir ļoti nopietna problēma.

Kā skolās panākt bērnu lasītprasmi, turklāt lasītprasmi nopietniem tekstiem?

Lasīšanu nepieciešams likt mūsu izglītības sistēmas pamatā. Domāju, dažos praktiskos veidos tā ir, jo nevar lasīt bioloģijas grāmatas, vispirms neiemācoties lasīt. Bet, ja vēlamies izmantot lasīšanas pilno spēku, izglītības sistēmā, iespējams, jādomā par to, kā lasīšana ietekmē mūsu domāšanas spējas.

Es gan nedomāju, ka būtu nepieciešama milzīga reforma, bet jāmaina domāšanas veids. Ir jāizprot, cik svarīga lasīšana ir domāšanai.

Mums tikai jāapzinās saikne starp lasīšanu un domāšanu, tikai jānodrošina, lai bērni saprastu, kas notiek viņu smadzenēs, kad viņi lasa. Ja mēs viņiem uzdotu uzdevumus, bērnus var viegli izaicināt domāt vairāk.

Ja mēs teiktu: skatieties, mēs vēlamies izaicināt jūsu smadzenes! Vēlamies, lai jūs attīstītu varu pār savu eksistenci! Vēlamies, lai jūs kļūtu spēcīgāki! Varbūt nedaudz vairāk jāuzsver arī filozofija un bērni jāiedvesmo domāt.

Tiesa, nelielas izmaiņas varētu piemērot arī mācību programmā – nedaudz vairāk domāšanu domāšanas dēļ, nevis uzskatīt domāšanu par blakusproduktu. Vienkārši izmantot domāšanu un domāšanas attīstīšanu kā galveno uzmanības punktu mūsu mācībās.

Vai, domājot par dziļās lasīšanas apguvi, esat pesimists vai optimists?

Tas nedaudz atkarīgs no mana noskaņojuma, dažreiz esmu pesimistisks, dažreiz optimistisks. Esmu pesimistisks par to, ka tik daudzi cilvēki, šķiet, neuztver lasīšanu kā pašsaprotamu un nedomā, cik tā ir svarīga. Esmu optimistisks, redzot, ka joprojām ir jaunieši, kuri ir zinātkāri, kuri jūtas izaicināti atklāt pasauli tekstā, un, lasot sarežģītus tekstus, kļūst par domātājiem. Kad universitātē vadu doktorantūras darbus, varu vērot šo jauniešu prātus un pieredzu, ka viņi noteikti vēlas tikt izaicināti.

Tātad – atbilde ir nedaudz divējāda. Ja mēs neizpratīsim, ka lasīšana ir veids, kā attīstīt mūsu domāšanas spējas, tad, protams, galu galā varam zaudēt to patiesi analītisko, loģisko, lineāro domāšanas veidu, kas novedis tur, kur esam šodien. Mēs joprojām varam attīstīt šo domāšanas spēju, bet domāju, ka mums kā sabiedrībai jāapzinās, cik ļoti nepieciešama lasīšana.