Ar Gundaru Kalvi nav nepieciešamības iepazīstināt. Par viņu zina gandrīz visi – kā drosmīgo, kurš “novāca” okupantu atstāto lielgabalu Jēkabpilī, gan kā vienu no pirmajiem latviešu brīvprātīgajiem, kurš devās karot uz Ukrainu. Gundars ir lauksaimnieks, kuram ikdiena sezonas laikā ir saspringta un dienas sākas agri, beidzas vēlu. Piekusis, bet kā vienmēr smaidīgs un pieklājīgs, viņš man atvēl laiku sarunai, lai dalītos savās domās par piedzīvoto pēdējā gada laikā.

Emocijas traucē karot

Uz Ukrainu karot Gundars devies jau trīs reizes. Pirmā reize bijusi pagājušā gada februārī, kara pirmajās dienās. Lielākais pārsteigums, ierodoties Ukrainā 2022. gada 27. februārī, bijis par milzīgajām brīvprātīgo rindām pie kara komisariātiem, kur bijuši tūkstošiem cilvēku. “Tās bija milzīgas rindas gan ar jauniešiem, gan cilvēkiem gados. Starp brīvprātīgajiem samērā daudz bijušas sievietes. Viņi visi bija gatavi tūlīt pat doties uz fronti,” atminas G. Kalve.

Saprotot, ka karš ieilgs, Gundaram nācies plānot savu laiku – doties turp tad, kad apdarīti darbi saimniecībā. “Man ir jāspēj apvienot saimniekošana, tādēļ braucu, kad man ir brīvāks laiks no darbiem, respektīvi ziemā. Tādēļ arī šogad braukšu decembrī, janvārī, februārī,” skaidro Gundars.