Kā zināms, zemeņu audzētāji gadu desmitiem zemenes pavairo veģetatīvi, apsakņojot uz stīgām izveidojušās rozetes. Ar sēklām tās pavairo selekcijas procesā vai atsevišķas šķirnes amatieru tirgum.

Pēdējā desmitgadē visās Eiropas valstīs notiek pāreja uz zemeņu audzēšanu nevis atklātā laukā, bet segtajās platībās, tostarp vairāk vai mazāk tehniski sarežģītās siltumnīcās. Kopš siltumnīcās sāka masveidā lietot papildapgaismojumu zemeņu audzēšanai ziemā, tapa skaidrs, ka tradicionāli pavairoti zemeņu stādi šādai audzēšanai īsti neder. Proti, augsnē audzēti stādi parasti inficējas ar vairākiem patogēniem (Phytoprhtora catorum, Pythium sp., Rhizoctonia sp.), kuru dēļ daļa augu izkrīt. Audzēšana ziemā ar papildapgaismojumu ir pārāk dārga, lai audzētāji būtu gatavi samierināties pat ar tikai 5% augu zudumu.

Pēdējos gados vairākas stādaudzētavas Nīderlandē un Vācijā ir sākušas audzēt daļu stādu kasetēs uz konstrukcijām, kas atrodas virs augsnes, tādējādi mazinot augsnes infekciju risku, tomēr tāpat atklātā laukā augi mēdz inficēties ar miltrasu (Sphaerotheca macularis), pelēko puvi (Botrytis cinerea), ciest no kaitēkļiem, galvenokārt tīklērces (Tetranychus urticae) un tabakas tripša (Thrips tabacii).

Dažas stādaudzētavas Nīderlandē ir sākušas audzēt zemeņu stādus siltumnīcās un pat minerālvatē, bet arī tad nav iespējams iegūt pietiekami viendabīgus stādus atšķirīga rozešu vecuma un lieluma dēļ. Kas der atklātam laukam, īsti neder augsto tehnoloģiju siltumnīcām.