Klimata pārmaiņas un globalizācija kļuvušas par galvenajiem veicinošajiem faktoriem invazīvo sugu, tostarp kokaugu patogēnu, izplatībai. Vairākiem postošākajiem organismiem noteikts karantīnas organismu statuss, bet lielai daļai organismu to potenciālā ietekme nemaz nav novērtēta.

Domājot par ilgtspējīgu mežsaimniecību, Latvijas valsts mežzinātnes institūts (LVMI) "Silava" veic pētījumus, lai noskaidrotu dažādu patogēnu, tostarp invazīvo sugu, ietekmi uz meža veselību. Pamatojoties uz iegūtajiem datiem un apkopojot citvalstu pieredzi, zinātnieki iesaka arī preventīvos un ierobežošanas pasākumus patogēnu negatīvās ietekmes mazināšanai vai novēršanai.

Melnalksnis un baltalksnis

No 20. gadsimta sākuma alkšņu audzēs Eiropā konstatēts jauns patogēns – alkšņu fitoftora. Tā līdzīgi kā kartupeļu lakstu puves izraisītājs pieder oomicētēm. Gan melnalksnis, gan baltalksnis var inficēties ar šo slimību, tomēr melnalksnis norādīts kā īpaši uzņēmīgs. Alkšņu inficēšanās galvenokārt notiek ar alkšņu fitoftoras kustīgajām vairošanās struktūrām – zoosporām, kuru izplatību nodrošina ūdens vide. Tāpēc infekcijas izplatība notiek gar upju vai grāvju krastiem ar zoosporām, mizas gabaliņiem vai sakņu atliekām, kas satur fitoftoras micēliju.

Viens no galvenajiem simptomiem ar P.alni inficētajos alkšņos ir nekrotiskas zonas, kas veidojas lūksnē. Ar nazi izdarot svaigu griezumu mizā, iespējams novērot audus, kuru krāsa variē no sarkanas līdz violeti brūnganai, kas kontrastē ar lūksnes krāsu. Uz mizas bieži novērojami darvas krāsas plankumi, kas veidojušies mizas audu atmiršanas dēļ un iekšējo audu fermentācijas rezultātā (1. att.).