Novembrī neliela daļa ziemas rapšu sējumu bija pamanāmi pa gabalu. Sevišķi uzspīdot saulītei, koši dzelteni ziedošās krustziežu nezāles patīkami atdzīvināja ainavu. Mazāk patīkami tas ir saimniekiem, jo nezāles visu silto septembri un lietaino oktobri intensīvi patērēja rapšiem paredzētās barības vielas.

Iestājoties negatīvai temperatūrai, nezāles nosals un sēklas tām nenogatavosies. Turpmākajā laika periodā līdz pat pavasarim nenotiks arī slimību attīstība, jo, lai arī kādi laikapstākļi sējumiem būs jāiztur, tomēr būs ziema, un ziemā sēņu slimības neattīstās.

Pēc rapšu sadīgšanas izplatītākā slimība – krustziežu neīstā miltrasa – tagad jau aizmirsta, jo tālāk par dīgļlapām un pirmo īsto lapiņu pāri neizplatījās. Ja novembrī turpināsies rudenīgi silti un mitri laikapstākļi, tad vēl iespējams, ka uz atsevišķām vecākām rapšu lapām attīstīsies pa kādai krustziežu sausplankumainības un krustziežu sausās puves pazīmei. 

Slimību radītie bojājumi uz lapām ir saskatāmi bez lupas, toties sakņu bojājumi sakņu augoņu izskatā sevi nenodod. Inficētie augi, kamēr netiek izrauti no zemes, nav atpazīstami, jo saknes vēl spēj pildīt savas pamatfunkcijas – nodrošināt augu ar ūdeni un barības vielām. Laikā, kad augi sāk dzeltēt un parādās vīšanas pazīmes, saknes jau ir pārņemtas ar sakņu augoņu tumoriem. 

Inficētajiem augiem neko palīdzēt nevar, bet slimības klātbūtni savā laukā ir vērts diagnosticēt un turpmākajā darbošanās laikā atcerēties par augoņu klātbūtnes faktu.